Stresa tests politiskajai sistēmai

Trīs gandrīz vienlaikus notikušie satricinājumi Latvijas banku sektorā – ASV FM Finanšu noziegumu apkarošanas tīkla paziņojums un sankcijas pret AB.LV banku, Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča aizturēšana, turot aizdomās par liela apmēra kukuļa pieprasīšanu, kā arī Norvik bankas uguņošana ir pamatīgs stresa tests politiskajai, banku sistēmai un sabiedrībai kopumā.

Situācijas sarežģītību tēlaini varētu aprakstīt kā liela mēroga sadursmi, piem., vilcienam saduroties ar autobusu. Civilajā aizsardzībā šādos gadījumos ir lēmumu un rīcību pieņemšanas algoritms. Glābt cietušos, sašķirot pēc traumu smaguma, atbrīvot ceļus satiksmei, novērst degvielas noplūdes utt. Ir krīzes vadības centrs, kas darbojas saskaņoti un skaidri zināma uzdevuma vārdā, ir kāds, kas atbildīgs par krīzes vadību.

Turpinot analoģiju, šādā krīzē nav iedomājams, ka glābšanas dienestu parstāvji sāktu apcerēt tic viņi, ka notikušais bijis iespējams, vai tomēr netic. Tāpat nav iedomājams, ka viena dienesta pārstāvji sāktu otriem skaidrot un pierādīt, ka viņi jau sen ir teikuši, ka tā dzelzceļa pārbrauktuve bija jāpārbūvē. Vai ugunsdzēsēji, piemēram, nogaidoši pasēdētu aiz krūmiem, lai saprastu, vai policija ieradusies pirmā. Savukārt tuvējā ciema puiši sapulcējušies ap katastrofas vietu, rokas kabatās sabāzuši, spriestu, ka tie glābēji gan visi ir neprašas un idioti. Tas viss cilvēciski saprotams, bet lūdzu – pēc tam. Pēc tam, kad briesmas novērstas, kad apdraudējums mazināts. Tad jāmeklē vainīgos, jācērt galvas, jānovērš katastrofas cēloņi, lai tas neatkārtotos.

Kādēļ politiskajā vidē apjukums tagad ir tik milzīgs? Pat 2008.gada krīzes laikā politiskās rīcības bija loģiskākas, koordinētākas un uz mērķi vērstas. Acīmredzot šoreiz ar koku ir trāpīts tik neskaitāmu interešu saviju punktā, ka iestājušās eksistenciālas bailes, līdz ar to nespēja rīkoties koordinēti. Aizsardzības ministrijas fake ekspertīze par Associated Press publikāciju, šķiet, ir kliedzošākais apjukuma apliecinājums.

Pēdējo notikumu gaismā Latvijas politiskajā vidē strauji audzis ticīgo un arī neticīgo skaits. Varu saprast, ka ticot vai neticot, vērtējumu sniedz cilvēks, kas nepiedalās profesionālajā politikā. Dabiska reakcija uz šokējošu informāciju. Bet tas, ka ticības kategorijās notikušo vērtē politiķi, ir vienkārši neprofesionāli. Ticības lietas lai paliek ezotērikai un baznīcai. Kā konstruktīvas rīcības piemērs jāatzīmē Saeimas Aizsardzības komisijas vadītāja Ainara Latkovska racionālais priekšlikums izmeklēšanai piesaistīt FIB un OLAF.
Dažāda skaļuma un rīboņas paziņojumu sacensība iet uz pilnu jaudu. Jāatzīst, ka arī manis parstāvēto partiju Kustība “Par!” mazliet sanesa uz frāžainību, bet mēs izrunajām un vienojāmies, ka šī ir tā situācija, kurā ar dimdošiem paziņojumiem nevajadzētu aizrauties. Pārlieku nopietni. Lai izmeklēšanas iestādes dara savu darbu. Un valdība savu.
Dažas papildus piezīmes. Uzteicams ir mediju darbs, īpaši sabiedriskā medija. Profesionāli informē, analizē, uzrauga. Un tā ir labā ziņa visā šajā haosā. Paldies žurnālistiem!
Savukārt, runājot par neaizvietojamāko cilvēku valstī Ilmāru Rimšēviču, teikšu tā, ja kungs būtu tīru sirdsapziņu un rokām, nekas nebūtu vienkāršāks un loģiskāks kā atkāpties no amata. Visas tās runas par nepatiesu apsūdzību… Vai Latvijā ir bijis gadījums, kad kāds augsta ranga politiķis vai valsts pārvaldes amatpersona būtu nepatiesi apsūdzēts un arī nepatiesi notiesāts? Kaut viens? Varētu vēl saprast, ka neatkāptos no amata, ja burlaki apzagtu kādu LB naudas glabātuvi, jo signalizācijas sistēmas pagalam. Labi, varētu pieņemt, ka prezidents tiešu vainu neizjūt un uzņemas tiešu vadību par drošības sistēmas pārveidi. Bet ja tevi apsūdz liela mēroga korupcijā un tu pats dziļi sirdī, zvērot pie savu tuvāko dzīvībām, zini, ka tie ir meli – kāds risks atkāpties? Jo taisnība taču agri vai vēlu uzvar arī Latvijā. Un šobrīd notiekošais tam apliecinājums.

Atbildi uz jautājumiem un nosaki, vai esi sorosīts

No attāluma sekojot līdzi norisēm dzimtenē, tvitera lentē, ko ikdienā lietoju, nevar nepamanīt saasinājumu sorosītu atmaskošanas un apkarošanas frontē. Iedvesmojoties no Lindas Curikas aicinājuma, lasītāju vērtējumam piedāvāju īsu palīgmateriālu sorosītu noteikšanai. Izmantojams gan lai testētu sevi, gan apkārtējos. Nav balstīts zinātniskos pētījumos, vien pieredzē, novērojumos. Cilvēkiem bez humora sajūtas iesaku nelasīt vai vismaz neņemt pie sirds.

Sorosīti pēc vārda un organizācijas – goda biedri
Latvijā ir saujiņa visiem zināmo rūdīto un nelabojamo sorosītu. Sorosa kalpu pirmais iesaukums, kas veido  Lavijas sorosītu kopienas pamatu un mugurkaulu (patīk lietot šo vārdu, jo tas asociējas ar nacionālām vērtībām). Tā sacīt Sorosa kaujinieku elite, vecajie. Sarmīte Ēlerte, Inese Voika, Lolita Čigāne, Viņķeļi, protams, Andrejs Judins u.c. Tad ir veselas organizācijas, kas tiek uzskatītas par sorosītu patvērumiem – Delna, Providus, Papardes Zieds, resursu centrs Marta, žurnāls Ir. Tas nekas, ka gan tiem, kurus sorosītos ierindo pēc vārda vai organizācijas, jau sen vai pat nekad nav bijusi jelkāda saistība ar Sorosa dibinātā Open Society Foundation finansētajiem projektiem. Sorosītu eksperti, kuru vecākais un viedākais ir Aivars Lembergs, nekļūdīgi, pat nakts stundā uzrauti augšā no miega, noskaitīs sorosītus gan pēc vārda, gan organizācijām. Te nu sarakstā iekļautie neko nevar darīt, jāsamierinās ar to, ka esam atmaskoti.

Sorosīti pēc pazīmēm

Vieglāka sorosītisma forma ir noteiktu uzskatu un vērtību pārstāvība. Ja uz vairumu no jautājumiem atbildes ir apstiprinošas (saraksts nepilnīgs), iespējams, esat jau sorosisma skarts/a:
– Nav ne jausmas, kas ir sorosītu sekta
– Nelietojat jēdzienu “kultūrmarksisms” un “genderisms”
– Atbalstāt dzimumu līdztiesību
– Stambulas konvencija ir jāratificē
– Homoseksualitāte nav izvēle vai izlaidība
– Lasot un pēc tam izplatot informāciju, pārliecināties par tās avotu ticamību
– Latvijai jābūt solidārai bēgļu atbalstā un uzņemšanā
– Latvijā dzimušo nepilsoņu bērniem pilsonība piešķirama automātiski
– Sievietes pašas lemj par savām reproduktīvajām tiesībām
– Nereģistrētiem pāriem un viendzimumu pāriem ir tiesības uz atzīšanu no valsts
– Uz iepriekšējiem jautājumiem atbildes bijušas “jā” un jums pašam/ai šķiet, ka nevēlaties latviešu nācijas izzušanu. Bet īstenībā to vēlaties, tikai to neapzināties.

Trešā grupa – ekumēniskie jautājumi:
– Ar viedokļa oponentiem diskusijas agresīvas
– Iecienītākais arguments – ad hominem
– Ir skaidrs, ka tie otri ir idioti, tukšpauri, neizglītoti, vēl Latvijai tikai sliktu
– Oponentu atbalstītāji un to partiju atbalstītāji, kuras pārstāv oponentu viedokļus, arī ir neizglītoti, apmāti, nedomājoši un arī vēl Latvijai sliktu
– Misijas apziņa – diskusijas sociālajos tīklos ir svētās patiesības krusta karš, kurā goda lieta ir paturēt pēdējo vārdu
– Absolūts humora izjūtas trūkums
– Cinisms un sarkasms
– Oponentiem kāds maksā
– Oponenti ir kāda pakalpiņi, izūtāmie, noderīgi idioti
Par šo trešo pazīmju grupu man pašai bija visvairāk pārdomu. Ar to joki mazi. Ja pieķer sevi ikdienā lietojam šo arsenālu, tad skaidrs, ka nav lāga. Jo tas, diemžēl, skar gan sorosītus, gan to pretiniekus, gan liberāļus, gan konservatīvos. Tā vārds ir neiecietība, dusmas un nedrošība, kas gluži kā mīlestība, kāpj pāri žogiem, ko prāts uzceļ. Tikai atšķirībā no mīlestības, tas posta un ievaino.

Par tiem, kuru balsis nesadzird

Kā būtu ar vienu gaumīgu ultimātu? Ar vienu mēģinājumu uzlikt sabiedriskās vienošanās līgumu? Par taisnīgu Latviju. Par valsti, kas ir iespēja visiem un nepieder dažiem. Iespēja ne vien tiem, kuriem palaimējies tikt iekļautiem valdošās koalīcijas partiju politiski elektorāli un socioloģiski nozīmīgi nomērītajā dienaskārtībā, kā, piem., 5% PVN vietējiem un attālināti vietējiem augļu un dārzeņu audzētājiem. Par tiem, kuru elektorālās mobilizācijas gatavība nav aktivizējama ar vienu vienkāršu pārējo sabiedrību ignorējošu un uz pārējo rēķina īstenotu uzsaukumu. Kā būtu, ja mēs mēģinātu vienoties par balansu? Kā būtu, ja mēs iestātos par tiem, kuriem nav skaļu balsu tikt pārstāvētiem politiskā līmenī? Tik mazā valstī kā Latvija, tas ir daudz iespējamāk nekā ASV.
Vienošanās iespējama pie  izpratnes par problēmām. Pirmkārt, sabiedrībā kopumā, otrkārt, politiskajā pārstāvībā.
Minēšu vairākas sabiedrības grupas, kas nav izpelnījušās politiskās elites uzmanību, jo nevar piegādāt viegli sasniedzamu un organizētu vēlētāju kopumu.
1. Cilvēki ar garīga un psihiska rakstura traucējumiem. Joprojām absolūti pagrīdē iedzīta un turēta problēma un līdz ar to sabiedrības grupa. Hroniski nepietiekami finansēta, hroniski ignorēta. Ne viņiem, ne viņu ģimenes locekļiem un tuvajiem nav politiskas pārstāvības. Politiķi un sabiedrība kopumā izvēlējusies par šo labāk nerunāt, tā ignorējot milzīgu personisko ciešanu apjomu. Problēmas ekspozīcija politiskajā dienaskartībā – nulle. Elektorālās jaudas novērtējums – nulle. Cilvēku, kas piedzīvo šo problēmu, ciešanu līmenis – absolūts.
2. Viena vecāka ģimenes. Piedošanu, neietilpst demogrāfijas ultimatoru dienas kārtībā. Politiskais vēstījums – nav ko taisīt vai šķirties un audzināt bērnus mammai vai tētim vienai/am. Pareiza un valsts atbalstīta ģimene ir vīrieša un sievietes dibināta ģimene. Ne vienkārši ģimene, bet laulāta ģimene. Pārējie neskaitās. Par pārējiem lai domā zirgs, tam liela galva. Un jā, lūdzu neaizmirsīsim, ka arī visi laulātās ģimenēs dzimušie bēbīši Latvijā nav vienādi. Jo Lielie Ultimatori tomēr vēlas, lai tie nešķīstie vecāki nolūdzas, pirms Latvijā dzimušais bēbītis tiek atzīts par Latvijas pilsoni.
3. Nabadzīgie cilvēki. Latvijā labi sokas savākt ziedojumus koncertos un akcijās, paralēli sociālajos tīkolos norādot, cik tā valsts ir slikta un politiķi zaglīgi cūkas. Bet, ja lūkojamies uz sabiedrību kopumā, mēs neesam solidāri. Nabadzīgi cilvēki tomēr tiek vainoti savā nabadzībā un tiem tiek piedēvēts slinkums un nevēlēšanās strādāt. Vienlaikus nekritiski tiek glorificēti uzņēmēji, pieverot acis uz sociālās atbildības trūkumu un reizēm arī konkurētspējīgas uzņēmējdarbības neesamību. 27 gadus pēc neatkarības atjaunošnas, no kuriem 27 gadi pavadīti visai neoliberālālas ekonomiskās politikas ietvarā, ir cilvēki, kas joprojām argumentē, ka tieši Latvjā nodokļu progresivitātei vēl nav pienācis īstais laiks. Un tad iesēžas savā  uzņēmumam it kā piederošajā luksus auto un aizbrauc dzīvē. Piebilstot, ka minimālās algas palielināšana sagraus uzņēmējdarbību. Un tādēļ dabiniekiem no darba līguma jāpārreģstrējas uz mikrouzņēmumu.
Elektorāli nemobilizējamo un līdz ar to mazāk uzrunāto sabiedrības grupu uzskaiti varētu turpināt. ZZS administatīvi teritoriālās izpratnes par laimi vārdā par ķīlniekiem turētie dzīvot nespējīgo pašvaldību iedzīvotāji, īpaši bērni. Jaunieši, kas vispirms vēlas nostāties uz kājām, iegūt labu (!) izglītību, sākt stradāt un tikai pēc tam radīt bērnus (pie tam nevis tādēļ, ka valstij vajag, bet paši vēlas). Cilvēki pēc 50 gadu vecuma, kuriem būs vēl jāstrādā vismaz 15 gadus, bet iespējas izglītoties ir ierobežotas. Jo, piem., bankas vairs nedod kredītu studijām.
Vaicāsiet, kādēļ jums par to būtu jādomā? Tadēļ, lai būtu miers un drošība un nākotnes izredzes visiem mūsu bērniem. Laiks gudriem ultimātiem. Kopējā labuma vārdā.

Par politisko partiju varas, naudas un ētikas pārbaudījumiem

Politisko partiju dzīves robežšķirtne ir to ievēlēšana Saeimā. Ar to sākas kvalitatīvi citādāks laiks organizācijas un arī tās dalībnieku dzīvē, uzliekot nesalīdzināmi lielāku atbildību, kas tiek pārbaudīta ar varu un naudu. Katrā sasaukumā iekļūst pa kādai pirms vēlēšanām nesen dibinātai partijai. Pār jaunās organizācijas galvu nāk daudzi pārbaudījumi. Mazliet vieglāk tām partijām, kas iesildījušās pašvaldību vēlēšanās, bet Saeima tāpat kļūst par organizācijas lielāko pārbaudījumu.

Ja dzirdat kādu sakām – ar mums tā, kā ar vecajiem, nekad nenotiks- kļūstiet piesardzīgi! Vai nu jaunie censoņi ir nelgas vai, labākajā gadījumā, absolūti naivi. Notiks. Par to nav šaubu. Galvenais jautājums ir, ko un kā partija spēs darīt, kad šie pārbaudījumi iestāsies. Gluži kā ar bērnu slimībām – var jau cerēt, ka tieši tavam bērnam tās nepiemetīsies, bet efektīvākais veids, kā pasargāt mazuli, ir vakcinēšanās.

Vienam no Latvijas politikā pieredzes bagātiem vīriem pieder teiciens par Latvijas politisko partiju dalījumu zolītes spēlētāju un kordziedātāju partijās. Zoles spēlmaņu partijas ir saimnieciskās, uz biznesu orientētās, ar izteiktu varas vertikāli un no partijas dibināšanas sākumiem skaidru akcionāru struktūru. Kordziedātāju partijas ir vērtību jautājumu partijas, dibinātas kā atbilde uz sabiedrībā aktuālām sociālpolitiskām norisēm, vismaz sākumā demokrātiskas un ideālu caurstrāvotas. Pēc pāris gadiem Saeimā vērtību partijas parasti piedzīvo lielākas transfromācijas nekā saimnieciskā spārna kolēģes. Abu tipu partijas skar iekšējas un ārējas turbulences. Tomēr abu tipu partijas līdzīga rakstura problēmas risina atšķirīgi. Atšķirīga ir arī partiju atbalstītāju un vēlētāju reakcija. Tas nav ne labi, ne slikti, tas vienkārši ir fakts. Turpmāk minēšu dažus tipiskākos problēmu lokus Saeimā ievēlētu partiju dzīvē un idejas iespējamiem risinājumiem.

1. Uzskatu un vērtību saderība.
Saeimas darbs pieprasa spēju ātri, kompetenti, strukturēti piedalīties, vēlams arī proaktīvi, likumdošanas procesā. Ja partija pārstāvēta valdībā, slodze trīskāršojas. Frakcijas vadītājam/ai, arī komisijas vadītājiem/ām lēmumi jāpieņem ik dienu, mandātu lēmumam dod (vai nedod) frakcija. No frakcijas vērtību un politisko uzskatu saderības atkarīga darba efektvitāte. Jo uzskatos neviendabīgāks bijis vēlēšanu saraksts, jo lielāka iespēja, ka frakcijā satiksies cilvēki, kas pārstāv nesavietojamus pasaules redzējumus. Un ja pa vidu vēl gadās kāds viesmākslinieks, kas nemaz nav bijis partijas biedrs, bet uzaicināts pildīt “atpazīstamas sejas” lomu, problēmas garantētas.
Risinājums: nemaldināt sevi ar polittehnoloģiskiem apsvērumiem, veidojot gan pašu partiju, gan vēlēšanu sarakstu. Partijā un sarakstā visiem nekādā gadījumā nav jābūt vienādi domājošiem, bet līdzīgi domājošiem gan. Ir noteiktu vērtību un uzskatu atšķirības, kas nav samierināmas. Ja šādu atšķirību ir daudz un plašas, tās galu galā saplucinās gan frakciju, gan partiju.

2. Kompetence un profesionalitāte.
Saeimā ir tādi tīrradņi, kuri kā dimants bez skrambas, bez švīkas iziet cauri visam sasaukumam un tā arī neattopas, ka likumdošanas process prasa noteiktu kompetenci un ekpertīzi. Tomēr frakciju vadītāji, kas parasti ir arī partiju amatpersonas, ļoti labi apzinās, cik svarīgi ir kvalitatīvi sagatavoti likumprojekti un idejas. Frakciju, īpaši nelielo opozīcijas, nodrošinājums ir vājš, deputāti ar ļoti dažādu kompetences un pieredzes līmeni. Frakcijai būtu jāņem vērā arī partijas tematisko darba grupu idejas. Pamazām sāk veidoties distance. Frakcijai nav laika vispārīgām diskusijām partijā, hroniski trūkst ekspertīzes, skatāmo jautājumu loks ir plašs. Ja aktīvākie partijas biedri ir ievēlēti Saeimā, partijas tematiskās darba grupas sāk dzīvot savu dzīvi, nereti marginalizējoties. Beidzas ar to, ka labāk šīs darba grupas ārpus partijas nevienam nerādīt un uz tām nevienu ne-partijas biedru neaicināt, jo tad ir garantēti, ka viņš/a par biedru labprātīgi nekad arī neizvēlēsies kļūt.
Risinājumi: jaudīgs analītiskais dienests Saeimā, kura pakalpojumi un ekspertīze pieejami visām frakcijām. Partijām būtu aktīvāk un vairāk jāvaicā viedoklis ārējiem ekspertiem, kuriem, savukārt, nevajadzētu šādu padoma lūgšanu uztvert ar aizdomām. Labāk lai vaicā padomu, nekā sastrādā muļķības. Par to, kā partiju tematiskās grupas noturēt pieklājīgā kvalitātes līmenī – nezinu. Nav viena risinājuma. Te smalka robeža starp to, lai nenoslāpētu biedru aktivitāti, vienlaikus darba grupas spētu radīt izmatojamu saturisku piedāvājumu un nepārvērstos par pļāpātuvēm.

3. Nelegālās un puslegālās finanses.
Lūk, šis ir kā mēris. Ja tas skar partiju vienu reizi, tad ar lielu varbūtību atpakaļceļa vairs nebūs. Saeimā ievēlētām partijām risks inficēties ir augstāks. Kārdināt mēģina visus – gan pozīcijas, gan opozīcijas partijas, pat tālajā malā nīkstošo bļauri. Jautājums ir tikai par likmēm. Savukārt atšķirība ir meistarībā. Tomēr, lai cik meistarīgi būtu kārdināmie, nelegālā vai puslegālā nauda izmaina visu un pat pēc vienas reizes. Cilvēki, kas to dara, parasti apzinās augsto risku un sekas, kas var iestāties. Veidojas īpašas attiecības ar partijas vadību, kas gan parasti nav formālā valde. Šos cilvēkus turpmāk saista noslēpums, kas ir daudz stiprāks par partijas programmu, statūtiem, valdes nolikumu. No šī apļa vairs nevar izkāpt. Viņiem jābūt pie varas un ietekmes partijā. Gan tādēļ, ka viņi jūtas to pelnījuši, jo ir riskējuši arī organizācijas dēļ, gan tādēļ, ka tikai viņi zina patieso bildi par partijas finansēm. Ja kāds iedomājas, ka partijās, kas inficējušās ar nelegālu vai puslegālu naudu, var veikt radikālas izmaiņas, būšu spiesta apbēdināt. Nevar. Ne zoles spēlētāju, ne kordziedātāju partijās. Cilvēki, kas to dara un jūtas, ka ir spiesti to darīt, faktiski arī nosaka partijas organizatorisko dzīvi. Viņi vada birojus, algo darbniekus, uztur datu bāzes, vienvārdsakot – nodrošina organizācijas funkcionēšanu. Viņi ir nesaraujamā komandā ar partijas vadītāju un šī lojalitāte reizēm ir izmisīga un nav nekādas mīlestības caurstrāvota. Šādos apstākļos opozīcijai partijā nav ne mazāko izredžu, jo organizācija nojausmu līmenī dzīvo ar apziņu, ka nauda reģionālajiem birojiem visticamāk no gaisa nekrīt, bet valsts finansējums to visu nesedz. Nemaz nerunājot par vēlēšanu kampaņām. Pieklājīgi cilvēki par naudas lietām nerunā, vai ne? Un vairākums izvēlas saglabāt status quo, jo tā ir ērtāk. Tieši tāpat kā sabiedrībā kopumā. Kordziedātāju partijas šī skarbā realitāte skar smagāk. Un vēlētāji par to arī soda bargāk.
Risinājumi: palielināts budžeta finansējums politiskajām partijām. Teiksiet, lai vispirms nezog, tad palielināsim finansējumu. Teikšu – tad zags vienmēr un vienmēr partijās turpināsies apburtais loks par nelegālās naudas noslēpuma slēpšanu. Un nebūs iespējama nekāda opozīcija, nekāda sacensība par idejām, kas varētu apdraudēt sarežģīto un bīstamo finansēšanas modeli.Tik vienkārši. Partiju pusē arī ir paveicamas lietas. Stingra biedru naudas maksāšanas disciplīna, definētas ziedojumu vadlīnijas, regulāras finanšu atskaites biedriem, taupīgi biroja izdevumi. Iespējams, partijas vadītāja un ģenerālsekretāra pilnvaru laika ierobežojumi uz diviem vai trīs termiņiem.

4. Ētikas pārkāpumi un likuma pārkāpumi.
Pirmajā sasaukumā, ja paveicas, var tik cauri sveikā. Ja veikta risku mazināšana pirmajos trīs minētajos punktos, tad ētikas pārkāpumu iespējas samazinās. Ja nav, tad neizbēgami pieaug. Protams, vienmēr var kaut kas gadīties arī ārpus politiskās dabības, kad pārkāpuma daba grūtāk definējama. Bet paliksim pie rīcībām, kas nav nelegālas, bet neētiskas, vai likumpārkāpuma, kas vēl nav ticis līdz notiesājošam spriedumam. Teorētiski viss skaidrs. I saprot, ka būtu kaut kas jālemj par to biedru, i zināms, ka, piemēram, Zviedrijā vispār runas par to nebūtu, bet Japānā pārkāpējs pats sevi nodurtu ar dakšu pirms partijas valde sāktu domāt… Bet ja partija jau ir klupusi uz iepriekš uzskaitītajiem riskiem, nosodīt, izslēgt vai atstādināt pārkāpēju kļūst ļoti, ļoti grūti, ja ne neiespējami. Nesena vēsture liecina, ka drīzāk ierosinās izslēgt biedru, kas uzrakstījis iesniegumu policijai par balsu pirkšanu. Bez visām saistību tiesībām, kas ietekmē partijas spēju paust striktu nostāju ar ētikas vai likuma pārkāpumu saistītos jautājumos, ir arī tīri cilvēciski apsvērumi. Reizēm grūti pacelt to sarkano kartīti cilvēkam, ar ko diendienā esi strādājis kopā, sevišķi, ja viņš/a bijis visādi citādi jauks kolēģis. Pieredze māca, ka, laikus nepieņemot smago lēmumu, partijai ar nodarījuma sekām jādzīvo ilgu laiku. Tā paliek kā rēta, kas nekad īsti nesadzīst un ir jutīga uz jebkādu pieskārienu. Vēl viens ētiskas dabas jautājums ir partiju saistība ar politikas procesa komentētājiem un ietekmīgu sabiedrisko attiecību kompāniju vadītājiem. Sabiedrisko attiecību uzņēmuma vadītājam vai politologam, kurš tikko Saeimas namā frakciju konsultējis par to, kā nokopt krīzi ar biedru, kurš ar dienesta auto braucis atvaļinājumā, no rīta TV ziņās nevajadzētu stāstīt, ka uz šo jautājumu var palūkoties tā, bet var arī citādi.
Risinājumi: partijām jābūt ētikas kodeksam, partijas ētikas komisijai jābūt iespējami neatkarīgai. Ja ētikas komisijas locekļi ir saistīti ar partijas vadību, vai vēl ļaunāk, nekritiski pakļaujas partijas vadītājam, ētikas regulācijas partijā nedarbosies. Noderīgas būtu regulāras mācības ētisku problēmsituāciju risināšanai. Ar to vien, ka ētikas kodekss ir pieņemts, nepietiek. Gluži kā ar civilās aizsardzības mācībām, tā lietošana ir jāpraktizē. Izspēlējot teorētiskas situācijas, kurās valdei, ētikas komisijai, frakcijai, domei ir jāvērtē un jāpieņēm lēmumi modelētās problēmsituācijās, organizācija būs gatavāka rīcībai reālā dzīvē. Savukārt, politologi vai sabiedrisko attiecību kompāniju vadītāji, komentējot politikas norises, varētu paši deklarēt interešu atrunu, ja tiek sniegtas naudā vai graudā atlīdzinātas konsultācijas kādam konkrētam politiskam spēkam. Par to nav jākaunas, tas vienkārši jādara zināms.

Īpaši apskatāms būtu jautājums, kādēļ Latvijas politiskajās partijās nav veselīgas sacensības par varu un partijas vadītājs/a mainās tikai tad, kad ir par vēlu vai jau ir par vēlu. Par to varbūt kādu citu reizi.

Par pašvaldībām – labāk mazāk, ​bet labāk

Kad Labklājības ministrijā strādāju par ministri, ļoti svarīga pienākumu daļa bija reģionālās vizītes. Lai cik un kā ņemtos pa Rīgu, pilnu bildi varēja salikt tikai tad, ja no Rīgas regulāri izbrauca ārā. Jā, protams, pasākumi saturēja ceremoniālo daļu, bet tā nespēja aizēnot uz vietas gūto informācijas un pieredzes vērtību.

Kādā piektdienā ar manu kolēģi biroja vadītāju devāmies uz vienu no Latgales pašvaldībām. Gadalaiku precīzi neatceros – kokiem noteikti nebija lapu, bija tas dūmakaini pelēcīgais un dzidrais laiks, kas var būt gan pavasaris, gan rudens. Ministres vizītes standarta programma – tikšanās ar pašvaldības vadību, tikšanās ar iedzīvotājiem, ministrijas institūciju apmeklējums, dalība kādā pasākumā, saruna ar vietējiem uzņēmējiem. Sākām ar tikšanos ar iedzīvotājiem. Izremontēts kultūras nams. Reāli cilvēki – ar savu pieredzi, problēmām, skepsi, redzējumu par to, kā lietām būtu jābūt pareizi. Nekad neesmu sapratusi, kādēļ tikšanās beigās amatpersonai tomēr iešķiebj to puķu pušķi, ja sarunas pēcgarša tāda, ka dalībnieki labprātāk tev uzdotu ar koku pa muguru. Lai būtu. Ņēmu savus ziedus un devāmies tālāk.

Brauciena īpašais pasākums bija krīzes centra atklāšana. Izveidots par ES fondu līdzekļiem (kā gan citādāk?). 3 vai 4 stāvu izglītības iestādes bijusī kopmītne izremontēta un pārveidota par dzīvoklīšiem. Tie paredzēti cilvēkiem, kas nonākuši krīzes situācijā, cietuši no vardarbīga partnera vai partneres, uz laiku palikuši bez sava mājokļa.

Kad ieradāmies krīzes centrā, mūs sagaidīja sārtvaidzis pašvaldības vadītājs, krīzes centra darbinieces, pašvaldības deputāti un katoļu mācītājs. Bija arī sapucēti skolēniņi, šķiet stilizētos tautastērpos, un krīzes centra iemītnieki. Vairākas jaunas sievietes un viens sirms kungs gados. Katoļu mācītajs, tērpies baltā izšūtā kārtā, svētīdams izstaigāja visus krīzes centra stāvus. Mēs rātni sekojām. Tika parādītas istabiņas, kas jau bija apdzīvotas. Kāda sieviete ar bērnu šeit atradās tādēļ, ka dzīvesbiedrs bijis vardarbīgs. Sirmajam kungam bija nodegusi māja. Beigu galā visa ēka tikta iesvētīta, miers ar jums un mums visiem un lai mūžīga izdošanās.

Pašvaldības vadītājs tikām ķērās pie virpas. Vai Labklājības ministrija nākamā gada budžetā varētu paredzēt naudu krīzes centra uzturēšanai? Kā tā? – vaicāju. Ja krīzes centrs izveidots par ES fondu līdzekļiem, pašvaldībai bija jāapliecina spēja to pašai uzturēt vismaz 5 gadus pēc projekta nodošanas. Jā nu nē bet, teica pašvadības vadītājs, tādi tie noteikumi. Mums tas centrs par lielu, vaitomērnevarētuizņēmumu. Vaicāju, vai nav runājis ar kaimiņu pašvaldībām, lai varētu kooperēties. Jā nu nē bet, teica pašvaldības vadītājs, vaitomērnevarētuizņēmumu. Teicu – nē, nevarētu. Un nodomāju – kas par nekauņu. Ko viņš nodomāja – nezinu, gan jau līdzīgi.

Tagad svinības, svinības, sauca krīzes centra darbinieces un vadīja mūs uz kaut kādām blakus telpām. Tā bija plaša zāle ar skatuvi. Nekas nav palicis atmiņā par ēdienu, jo neizdzēšamu iespaidu atstāja zāles vienā malā klātie galdi, kurus pārpildīja dzērienu rindas. Bija balts vīns un sarkans vīns un degvīns pudelēs ar mazām zaļām  lapiņām. Pudeļu rindas. Rindu rindas. Ar kolēģi apstulbām. Krīzes centra atklāšana ar mācītāju, Karl! Krīzes centra, kurā nonāk cilvēki, kas cietuši arī no alkohola atkarīgu partneru vardarbības, atklāšana.

Klāt pienāca laipns kungs. Iepazināmies. Domes deputāts, narkologs. Pēc iepazīšanās kungs ieteica: ” Tikai nedzeriet vīnu. Tas šķaidīts no pulvera. Sāpēs galva. Ņemiet labāk degvīnu. Lai arī nav ar akcīzes marku, varu garantēt – kvalitatīva manta”.

Mēs ar kolēģi no svinībām aizgājām. Devāmies satikt ministrijas iestāžu filiāļu kolēģus un tikāmies ar vietējo uzņēmēju. Pēc vairākām stundām braucām atpakaļ uz Rīgu. Ceļš veda garām krīzes centram, kura zāles logi joprojām bija gaiši. Svinības turpinājās. Dzīves svinēšana. Tāda iegriezta.

Jaunā gada vēlējums – Lai Latvija nākamgad tuvojas spējai veikt pašvaldību refromu. Labāk mazāk, bet labāk.

Par rīcību. Informētu, motivētu un gudru.

Pēc ziņas, ka konkursā uz Latvijas Radio (LR) valdi izvēlēta NA biedre, NA ministra padomniece, tviterī raisījās diskusijas. Jānis Polis minēja, ka LR profesionāļiem pašiem bija jāpiesakās konkursā, uz ko Sigita Roķe atbildēja – neesot jēgas, tā pat viss esot nolemts.

Mans jaunākais dēls Juris daudzus gadus spēlē futbolu. Trenējas lieliskā klubā, dara to no sirds. Pāris gadus atpakaļ bija sakrājis naudu īpašām futbola kurpēm tautā sauktām par bučiem. Sapņu buči bija noskatīti kādā Anglijas interneta veikalā. Tovasar dēls bija 13 gadus vecs. Sūtījums pienāca, lepnums par tirkīzkrāsas Nike bija neparakstāms. Protams, kurpes nekavējoties tika liktas lietā treniņos. Diemžēl prieki bija īsi, jo pēc piektā treniņa sāka plīst nost zole. Dēla sašutums bija neviltots un puika nolēma rīkoties. Pats uzrakstīja reklamāciju interneta veikalam un vienojās, ka kurpes nosūtīs atpakaļ. Sacīts, darīts. Un tad sākās. Tirgotājs atsūtīja kurpes atpakaļ, norādot, ka zolē konstatēti graudiņi no mākslīgā seguma. Konkrētais modelis neesot domāts mākslīgajai zālei, tādēļ viņi neuzņemas atbildību par apavu bojājumu. Dēls rakstīja atpakaļ. Viņi rakstīja pretī. Dēls rakstīja atkal. Viņi vairs neatbildēja. Puisis nolēma mainīt taktiku. Uzrakstīja vēstuli ražotājam – Nike. Aprakstīja savus trenēšanās apstākļus un sodzi, pavaicāja, vai konkrētais kurpju modelis tam piemērots un vai tas ietekmēs apavu izturību. Nike laipni atbildēja, ka izdarīta laba izvēlē, kurpes neplīsīs, var spēlēt arī uz mākslīgās zāles. Dēls saraksti ar Nike nosūtīja internetveikalam. Nekādas atbildes.
Labi, viņš teica, nu tā jau kļūst par principa lietu. Un sazinājās ar Latvijas Patērētāju tiesību aizsardzības centru, kas kā zināms, pārstāv arī pircēju intereses ES interneta tirdzniecībā. Nosūtīja viņiem visu savu saraksti, Nike atbildi ieskaitot. Nekas nenotika ļoti ātri. Pagāja kādi mēnēši. Un tad Juris kādu dienu no pasta pārnesa paku, kurā bija viņa jaunās futbola kurpes. Gan cits modelis. Labāks un dārgāks. Kontaktpersona no Anglijas internetveikala, kas ar viņu sazinājās, lai vienotos par izlīguma nosacījumiem, beigās esot teikusi – apsveicu, tev tomēr izdevās.

Par ko šis stāsts? Par rīcību un nepadošanos. Par tādu rīcību, kas balstīta pārliecībā par taisnību, savu tiesību apzināšanā un neatlaidībā. Par konstruktīvu rīcību, nebaidoties no iespējamas neizdošanās. Informēta, gudra un motivēta rīcība nekad nebaidzas ar zaudējumu, pat ja ir zaudēts. Tā trenē, rada pieredzi un māca.

Var, protams, cerēt, ka ar sirdsšķīstumu jau pusdarbs padarīts, bet tā notiek tikai pasakās. Un arī tajās sliktie ir uzņēmīgāki un rosīgāki nekā gaišie tēli.

Šis gads Latvijā bijs bagāts uzņēmīgu cilvēku veiktām rīcībām, lielākām un mazākām, drosmīgākām un ikdienišķākām. Tās atmodina, iekustina, liek domāt, liek darīt vairāk un labāk. To arī sev un citiem nākošgad novēlu – rīkoties. Ar apdomu un mērķtiecīgi.

 

Re-forma. Ne saturs.

Rīgas Stradiņa universitātes profesors Ģirts Briģis sabiedrības veselības maģistra programmas 2009.gada izlaiduma absolventiem, man to starpā, pirms diploma saņemšanas sacīja – lai kur jūs būtu, lai ko jūs darītu, jūsu pienākums ir iestāties par sabiedrības veselību un darīt visu, kas iespējams, lai to veicinātu. Šobrīd manās iespējās ir vien publiski paust viedokli par topošo veselības aprūpes finansēšanas likumu.
Top brāķis. Dūmu aizsegs neizprastai un pienācīgi nerisinātai problēmai. Problēma ir ne vien nepietiekami finansēta veselības aprūpes sistēma, kā pieņemts daudzināt. Poblēma ir hroniska politiķu un arī sabiedrības kopumā gadiem ilgusī neizpratne par to, ka pieejama universāla veselības aprūpe ir sociāli atbildīgas demokrātijas neatņemama cilvēktiesību sastāvdaļa, kuras neesamība izpaužas skaudrās nevienlīdzības un ekonomiskās atpalicības kategorijās.
Detalizētu ieskatu veselības aprūpes finansēšanas vēsturē izvērsti un precīzi ir apkopojis Edgars Labsvīrs (http://kreisie.lv/?p=3842). Ja kādam no lēmumu pieņēmējiem Saeimā būtu vēlēšanās izkāpt no savas komforta un nekompetences zonas, izlasot šo apkopojumu, likumprojekts tiku noraidīts.
Tomēr, zinot Saeimas balsojumu veidošanās īpatnības, neesmu optimistiska par rezultātu. Prognozēju, ka vairākums 2.lasījumā atbalstīs likumprojektu, par kura sekām varam vien mest krustus un cerēt, ka izspruksim cauri ar iespējami maziem zaudējumiem.
Uzskaitīšu vairākas lietas, kas, manuprāt, likumprojektu ierindo brāķa, ja ne kaitniecības kategorijās:
1. Likumprojektam nav ne mazākā sakara ar valsts obligāto veselības apdrošināšanu. Piedāvātais risinājums, veselības aprūpei iezīmējot 1% no personas veiktajām sociālās apdošināšanas iemksām, būs maza daļa no kopējā veselības aprūpes finansējuma. Tātad, tā sauktajai apdrošināšanas iemaksai nav nekāda sakara ar apdrošināšanas riska izmaksām. Veselības aprūpes izmaksu lauvas tiesa joprojām tiks segta no budžeta vispārējiem ienākumiem. Tas, savukārt, nozīmē, ka re-formas aizstāvju argumenti par nodokļu nemaksātājiem, ir nelikvīdi. Šādā kontekstā VISI maksā nodokļus – PVN, akcīzi, dažādas nodevas utt.
2. Likumprojekts faktiski veic VID funkcijas – vērsts uz ēnu ekonomikas apkarošanu. Likumprojekta mērķī ir rakstīts, ka tas veicinās nodokļu nomaksu (!). Likumprojekta anotācijā ir uzsvērts, ka jāapkaro ēnu ekonomika un aplokšņu algas. Sakiet, lūdzu, vai pēc analoģijas šo pieeju ar laiku piemērosim arī izglītībai un drošībai? Skolās ieskaitīs vien tos bērnus, kuru vecāki būs veikuši kādu noteiktu viena nodokļa maksājumu? Vai ugunsdzēsēji pirms izsaukuma pārliecināsies, kā veikta kāda specifiska nodokļa nomaksa? Tā vietā, lai analizētu, kādēļ pastāv aplokšņu algu fenomens, un kas būtu darāms, lai to sistēmiski novērstu, tiek piemērots pātagas princips. Un tas skars vismazāk aizsargātos.
3. Piedāvātais likumprojekts atražo Latvijas politiķu izplatītāko reliģiju – būtībā saglabājot status quo, sistēmas izmaiņas tiek pārliktas uz sabiedrības neaizsargātāko daļu. Ja Saeima atbalstīs likumprojektu esošajā redakcijā, faktiski tiks iecementēta regresīva sistēma, kurā par pieeju veselības aprūpes pakalpojumiem vairāk nāksies maksāt cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem. Kārtējo reizi apliecināsim, ka turīgo un specifisko interešu grupu lobijs ir tik ietekmīgs, ka kombinācijā ar absolūtu neprofesionalitāti, ir gatavs izdzīt cauri likumprojektu, kas 300 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju pakļaus vēl vairāk nepieejamas veselības aprūpes riskam. 1% sociālās apdrošināšanas iemaksu iezīmēšana faktiski noēd niecīgo progresivitātes elemetu, ko ieviesa vasarā pieņēmtā tā sauktā nodokļu reforma. Atgriežamies pie plakana maksājuma, kas būtībā ir regresīvs.
Kādi būtu risinājumi? Pirmkārt, atzīt, ka Zeme ir apaļa, nevis plakana, un nebalstās uz ziloņiem. Proti, likumprojekta advokātiem atjēgties no divu komandējumu uz Lietuvu un Igauniju neaizmirstamās pieredzes, ņemot šo valstu modeļus kā paraugu. Piemēram, daudzinātais Igaunijas veselības finansēšanas modelis, ko cenšamies atdarināt, rezultējies ar ES trešo sliktāko veselībā nodzīvoto gadu, pakalpojumu pieejamības un out of pocket maksājumu rādītāju.
Otrkārt, apzināties, ka veselības aprūpes finansējums ir neatraujami skatāms kopsakarībās ar visu nodokļu sistēmu. Tikmēr, kamēr turīgo pilsoņu lobijs ir tik spēcīgs, lai neskartu pasargātu regresīvu ienākumu un nekustamā īpašuma nodokli, kamēr algas tiks taksētas bargāk par augļiem no kapitāla, kamēr neproduktīvās rentes būs izdevīgākas par īstu uzņēmējdarbību, tikmēr mēs veselības aprūpes finansējumu lāpīsim uz neaizsargātāko rēķina. Un mums būs re-forma nevis reforma un veseli līdzpilsoņi.

 

Par rindām un izvēles iespējām

ASV esmu divus mēnēšus un noteikti nevaru pretendēt uz vispārināmiem iespaidiem par visu valsti un amerikāņiem kā nāciju. Bet ir daži novērojumi, kas vedina domāt par noteiktām uzvedības tendencēm. Amerikāņiem patīk (nu, ja ne patīk, tad nav iebildumu) stāvēt rindās. Pirms veikalu atvēršanas. Uz muzejiem. Pie Apple veikala, gaidot jauno Iphone. Pie Microsoft veikala, gaidot jauno Xbox. Pie konditorijas pēc keksiņiem. Pie kafejnīcas, lai tiktu uz vakariņām. Stāv rindā nekurnot. Priecīgi sarunājas. Stāv rindās pat naktīs, ar karsta dzēriena termosiem, salokāmiem sēžamajiem un plediem siltumam (novērots NY pirms jaunā xbox). Ar draudzeni, kas šobrīd arī ASV, pārrunājām, ka mums tas šķiet vismaz neracionāli, īpaši runājot par kafejnīcām. Kādēļ lai būtu jāstāv rindā, ja vari izvēlēties citu laiku vai citu vietu?

Iespējams, alerģija pret rindām sakņojas bērnības pieredzē. Man spilgtā atmiņā ainas no bērnu dārza laikiem Rēzeknē 70.gados. Ar brāli, kas 2 gadus jaunāks par mani, apmeklējām latviešu bērnudārzu Nr.14 Ziemeļu rajonā. Mamma strādāja par medmāsu poliklīnikā. Uz 1,5 slodzi, lai vairāk nopelnītu. Pēc darba nāca mūs izņemt no bērnu dārza. Tā tolaik teica – izņemt no bērnu dārza. Atceros ziemas. Vispims nāca pakaļ man. Saģērbšanās – kokvilnas zeķubikses, kas vienmēr bija par lielu, tām virsū sviķelī adītas vilnas bikses. Zeķubikšu pēdas bija garas un par lielu, tās ielocīja vilnas zeķēs, tad uzāva velteņus. Tad vilnas jaka ar koka pogām. Tad gumija ap kaklu, kuras galā piešūti dūraiņi, lai nepazūd. Tad trušu vilnas cepure, ko sasēja zem zoda, un kuras pūkas līda mutē. Tad uzvilka mēteli, kas bija smags un rūtains. Rokas īsti nevarēja dabūt gar sāniem, jo audums bija stīvs un pati satuntulēta. Tad nāca šalle, kuru aizsēja priekšā mutei. Brālim tas pats. Kokvilnas zeķubikses, kam pāri īsi krepmlīna šorti, rūtains flaneļa krekls ar vesti pāri. Velteņi, stīvais mētelis, zila cepure ar bumbuli, ar šalli aizietā mute.

Tad mamma mūs ielika ragavās. Es kā vecākā apakšā. Brāli iestutēja man klēpī. Neko daudz nevarēju pakustēties, biju tādā pusguļus stāvoklī. Mamma vilka ragavas, es pētīju tumšās debesi. Brālis pukstēja un knosījās.

Nākamā pietura bija gastronomijas veikals. Mūs izkrāva no ragavām un piekodināja būt pacietīgiem. Bija jāstāv rindā. Pēc siera, vai gaļas, vai sviesta, vai desas, vai kas nu bija “pievests”. Rinda līkumos locījās pa veikalu. Mamma mums nosēja šalles, atpogāja mēteļus un mēs ar brāli sēdējām uz palodzes šķietami bezgalīgi ilgu laiku. Mēs nebijām vienīgie bēdubrāļi, arī citi bērni bija līdzi saviem vecākiem rindā. Reizēm kaut ko spēlējām, parsti čīkstējām, ka gribam mājās. Bija karsti, garlaicīgi un laiks vilkās ilgi. Cilvēki rindā bija ļoti dusmīgi. Kliedza, grūstījās, ja šķita, ka kāds lien bez rinads vai “pa blatam”. Pārdevējas aiz letes stērķelētiem baltiem kroņiem galvā bija kā pasules valdnieces. No viņām bija atkarīgs, kā rinda virzīsies. “В одни руки больше одной палки не отпускать!”*, kliedza pārdevējas. Lūk, tādēļ mums ar brāli bija jābut līdzi. Vairāk roku. Reizēm gadījās, ka tas, pēc kā stāvēja rindā, beidzās. Vienkārši nepaveicās. Ja nebija rindu, veikali bija tukši. Tukši. Burtiski. Daži zivju konservi, grozāmi stendi ar 2 veida maizi un kastes ar parasti pilošām piramīdveida piena pakām.

Tad vēlak nāca cita veida rindas, jau ar taloniem. Bet bērnības pieredze par nīkšanu Ziemeļu rajona gastronomā padarījušas mani imūnu pret vēlmi iestāties jebkurā rindā, izņemot lidostas. Un novērtēt izvēles iespējas.

*vairāk par vienu vienam cilvēkam nedot

Līderis vai Priekšnieks

Kad septembrī  devos uz ASV, lai papildinātu zināšanas The McCain Institute for International Leadership, draugi apcēla, ka tur man noteikti izskalošot smadzenes un atpakaļ atgriezīšos “kā tāds Mārtiņš Bondars”. Šī gada The McCain Institute stipandiātu grupā esam 8 cilvēki no dažādām pasaules valstīm. Pēc 3 nedēļu ievadkursa ar kolēģiem un pasniedzējiem pārrunājām gūtās zināšanas, iespaidus, sajūtas. Izrādījās, ka arī citiem kolēģiem mājās bijis jāuzklausa līdzīgas bažas par smadzeņu skalošanu. Atklājums, ka dažādās valstīs vārdu savienojums ‘ASV’ un ‘līderības mācība’ raisa līdzīgas asociācijas, radīja sirsnīgu jautrību. Analizējot šo dziļāk, nonācām pie secinājuma, ka sabiedrībās, kas piedzīvojušas komunistu valdīšanu, izpratne par līderiem un līderību ir traumēta. Nereti to saprot un īsteno kā pašmērķīgu izrādīšanos, varas izmantošanu personiskos nolūkos. Kā sinonīmu kvalitātes nesegtām ambīcijām, tukšumam, formas dominancei pār saturu, savtīgumam.

Par līderību ir sarakstīts daudz grāmatu, pastāv dažādas līderības teorijas un skolas. Vieni uzskata, ka par līderi piedzimst, citi – ka par līderi kļūst. Dažādos laikos un kultūrās izpratne par līderiem un līderību ir bijusi un būs atšķirīga. Man pašai tuva ir Heifetz un Linsky pieeja, kas kā izšķirīgu faktoru akcentē sistēmu un līderu adaptācijas spēju. Turpmāk dažas pārdomas, kas balstītas lasītajā un pieredzē.

Līderis un kvalitātes

Var patikt vai nē, bet novērojumi praksē liecina, ka par līderiem – formāliem vai neformāliem, kļūst cilvēki, kuriem kaut nelielās devās vairāk nekā apkārtējiem piemīt noteiktas kvalitātes. Tās var būt gan pozitīvas, gan ne tik ļoti. Ideālā variantā tas ir augsti vērtētu īpašību kopums, kā krietnums, taisnīgums, empātija, cilvēkmīlestība, nesavtīgums, patriotisms u.c. Tad ir kvalitātes, kas raksturo līdera darbaspējas – izturība, prasme deleģēt, laukuma pārredzēšana, spēja uzņemties atbildību un risku. Paradoksālā kārtā virkne īpašību piemīt gan līderiem, ko uzskata par pozitīvajiem, gan negatīvajiem (dalījums nosacīts, labākais vērtētājs tomēr ir laiks). Vienvārdsakot, patīk vai nē, līderis ir uz to brīdi spicākais nazis atvilknē – ideālā variantā savu lielisko kvalitāšu un godaprāta dēļ. Bet mēdz būt arī tādēļ, ka ir lielākais maita. Vai glumākais. Tomēr jebkurā gadījumā šie cilvēki konkrētajos apstākļos ir motivētāki un rīcībspējīgāki par pārējiem, lai ko arī šī motivācija un rīcbspēja nozīmētu.

Piedzimst vai iemācās?

The McCain Institute līderības kurss balstīts torētiskajā ietvarā, ka par līderi kļūst. Atvērtu iespēju koncepts, kas lielu vērību velta līdera nemitīgam pilnveides procesam. Šī pieeja arī nozīmē, ka nekāda Latvijā tik iecienītā status quo dievināšana nesanāk. Ja vienīgais nemainīgais pasaulē ir tas, ka izmaiņas notiek nepārtraukti, tad līderim jābūt spējīgam ne vien sekot līdzi izmaiņām, bet tās arī iniciēt. Gan personiskā, gan organizācijas līmenī. Šī pieeja paģēr nemitīgu mācīšanās procesu. Ne vien akadēmisku, bet arī pieredzē balstītu, kritikas uzklausīšanu, cilvēcisko kvalitāšu kopšanu. Absolūta nepieciešamība ir spēja atzīt kļūdas un atvainoties. Saglabāt ziņkāri, izziņas prieku. Apjaust, ka pieaugot pieredzei, palielinās arī neizzinātā lauks.

Motivācija no motivācijas atšķiras

Motivācija, kas virza līderi, tad arī visu ar laiku saliek pa paluktiņiem. Kas ir galvenais dzinulis? Izšķir ārējos un iekšējos motivatorus. Ārējo motivatoru ass ir ES. Viss par un ap līderi pašu. Vairāk atzinības, vairāk novērtējuma, vairāk naudas, vairāk varas un vairāk personisko panākumu. Var sākt arī tā. Veiksmes gadījumā atskārst, ka tas ir drošākais ceļš uz Raiņa “Kalnā kāpējs”, kad kļūsi vientulīgāks gads no gada un visām citām to pavadošām šausmām. Ja paveiksies, atskārsme, ka “es neesmu ne valsts, ne organizācija” un tai sekojošās izmaiņas motivātoros atnāks ātrāk nekā KNAB izmeklētāji. (KNABam no sirds novēlu atkopšanos).  Nebūs jāķeras stenderēs no domas vien, ka rūpīgi veidotā impērija ļogās un brūk. Visdrīzāk arī ārējo motivāciju vadītam līderim ir pārliecība, ka viņš/-a rīkojas gana cēlu nodomu vārdā. Bet ja dziļi naktī, kad nenāk miegs, jo trauksme tik liela, var pats sev kaut nedaudz atzīt, ka “es viņiem visiem pierādīšu un parādīšu” ir nozīmīgs dzinulis, varbūt labāk lūkoties pēc meditācijas kursa vai 10 sesijām pie psihoterapeita.

Būt līderim ir misija, aicinājums un darbs vienlaikus, kas balstīts vērtībās un stiprināts regulārā ētiskā praksē. Līderības stili laika gaitā mainījušies. Striktas varas vertikāles un komandantstila līderība, ja drīkstu lietot šādu apzīmējumu – vairs nav modē. Kā senators McCain kongresa debatēs par veselības aprūpes likuma izmaiņām norādīja: “We are The President’s equal, not subordinates. We are his equals.” Mūsdienas ir iekļaujoša, dažādību respektējoša, sadarbīga, izmaiņām gatava līderība, kas balstās un tiek arī atalgota ar vērtīgāko, kas vien attiecībās var būt – uzticību un uzticēšanos. Un tad var arī kalnus gāzt.

 

 

 

 

 

 

Ķīlnieku krīze augstākajā izglītībā

Saeima rudens sesijā skatīs grozījumus Augstskolu likumā, kas ietver arī manis iesniegtus priekšlikumus. To būtība – atļaut valsts dibinātās augstākās izglītības iestādēs (AII) veidot studiju programmas arī svešvalodās, neparedzot ierobežojumus un uzticoties AII novērtējumam par šādu programmu nepieciešamību. Otrs priekšlikums paredz iespējas pieņemt darbā akadēmisko personālu – pasniedzējus no ārzemēm, kas pieņemti darbā Latvijas AII vēl nepārvalda latviešu valodu, nosakot, ka divu gadu laikā viņam/ai jāiemācās runāt latviski.
Kā jau bija paredzams, daļā publikas šie priekšlikumi uzjundīja diskusijas augstos toņos, piedēvējot nodomus, sākot ar latviešu valodas vājināšanu līdz pat valsts pamatu graušanai.

Priekšlikumi tapa, izvērtējot situāciju Latvijas augstākajā izglītībā un rūpīgi uzklausot valsts dibināto augstskolu pārstāvjus. Secinājumi bija šādi:
1. Par Latvijas topošajiem studentiem, īpaši talantīgajiem un motivētajiem, savstarpēji necīnās Daugavpils universitāte, Ventspils augstskola vai RTU. Talantīgie jaunieši izvēli izdara starp Latviju un studijām ārzemēs.
2. Demogrāfijas tendences – studentu skaits, kas uzsāk studijas pēc vidējās izglītības mācību iestādes absolvēšanas, sarūk.
3. Pieaug ārvalstu studentu skaits. Pagājušajā mācību gadā tas sasniedza 10% no visu studējošo skaita.
4. Augstskolu skaits paliek nemainīgs (izņēmums RPIVA), kas nozīmē, Latvijā ir ierobežota kvalitatīva akadēmiskā personāla pieejamība.

Piedāvātie likuma grozījumi neatrisinās visas Latvijas augstākās izglītības problēmas, bet palīdzēs augstskolām spert soli kvalitātes un globālās konkurētspējas virzienā. Priekšlikumu kaismīgajiem kritiķiem vēlos sacīt, ka priekšlikumi faktiski atspoguļo arī Rektoru padomes un Augstākās Izglītības padomes viedokli. Šīs abas institūcijas nekad nav bijušas un pārskatāmā nākotnē nebūs ne reformatoru bastions, ne karstās putras strēbēji. Gluži pretēji – abas padomes bijušas ļoti rezervētas straujāku izmaiņu atbalstam. Tomēr situācija Latvijas AI ir tik nopietna, ka augstskolas pašas pieprasa un atbalsta pārmaiņas.

Vai tiešām ir pamats aizdomām, ka godātais profesors Jānis Vētra vai LU rektors Indriķis Muižnieks kopā ar pārējiem kolēģiem no AIP un Rektoru padomes plāno atentātu pret valsts valodu? Vai tiešām dažu starptautiski un nu jau arī vietējā mērogā nekonkurētspējīgu akadēmisko darboņu histērijas par savu vietu zem AI saules dēļ saglabāsim status quo, zaudējot mūsu talantīgākos jauniešus? Atteiksimies no iespējas mūsu AI attīstīt kā augstas pievienotās vērtības pakalpojumu, ko varam sekmīgi eksportēt?

Vēlos uzsvērt, ka sagatavotie Augstskolu likuma grozījumi nekādā veidā neapdraud un neapšauba latviešu valodas valsts valodas statusu. Kategoriski noraidu jebkādas spekulācijas šajā virzienā.

Vērojot sacelto jezgu ap likumprojektu, vien jāatzīst, ka ķīlnieku krīze Latvijas AI turpinās. Proti, šaura cilvēku grupa, noliedzot realitāti, mēģina uzstādīt ultimātus, kuru cena Latvijas sabiedrībai ir neviendabīga AI kvalitāte un uz ārzemēm studēt aizbraukušie talantīgie studenti. Jautājums – cik ilgi piekāpsimies šiem akadēmiskajiem teroristiem?