Māksla de-institucionalizēt

photo
Izstāde “Sarkandaugava. Dārzs” Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā ir Notikums. Izcils konceptuāls darbs, smeldzīgi vizuāli iespaidi, tīras skumjas un dziļas pārdomas. Izstādes veidotāji atseguši tēmu, ko sabiedrība labprāt necilā. Tabu. Par savādākajiem cilvēkiem. Ar diagnozēm, ko ārstē pie psihiatra un narkologa, ko slēpj paši pacienti, radi un draugi. Jo risks tapt izstumtiem un stigmatizētiem ir gana augsts.
Aleksandra augstumi ir poētiskākais no slimnīcas nosaukumiem. Ierasti lietotais – trakomāja. Ar augstu sētu apkārt. Teritorija, kurai labāk met līkumu. Slimnīca, kurai publiskās labdarības akcijās ziedojumus Ziemassvētkos nevāc, par kuras pacientu likteņiem aizkustinošus stāstus medijos neraksta. Neredzamie cilvēki.
Korpusā nr.5 četras dienas zied saulespuķes, ehinācijas, lavandas. No griestiem vijas bērzu zari, zāles klājums grīdas vietā, čiekuri, smiltis un oļi basu kāju sajūtām, balerīnu tērpi robustajos saimniecības skapjos. Estetizēta slimnīcas saimniecība, kas ikdienā un realitātē atstāj nolemtības sajūtu, šodien liek domāt, domāt, domāt.
Cik ļoti savādāki ir šīs vides iemītnieki? Vai viņiem visiem noteikti jābūt sta-ci-o-nā-rā? Varbūt iecietīgākas sabiedrības attieksmes un adekvātas ambulatorās aprūpes kombinācija daļai slimnīcas pacientu ļautu dzīvot dzīvi ārpus slimnīcas sienām savā ierastajā vidē?
Apmeklētāji plūst un bildē, un bildē. Varu saderēt, ka visvairāk iemūžinātā izstādes aina būs Vincenta istaba ar askētisku gultiņu saulespuķu vidū. Un tad nāk “vietējo” grupas. Atbaidošās nomazgātās rūtainās flaneļa pidžamās tērpti vīrieši un sievietes. Pidžamas viena izmēra. Ar iztrūkstošām pogām. Sīciņās sievietes tajās pazūd, ražena auguma vīriem bikses virs potītēm. Viņi tramīgi, nedroši, ieinteresēti. Noauj iešļūcenes un soļo pa sajūtu taku. Grupu pavadoņi baltos uzsvārčos pacientus iedrošina – apskatiet vēl! Redz’ te zīmējumi, te puķes, te smilšu gulta. “Piektie! Piektie!” – kupla slimnieku uzraudze uzmana savējos. Dažāda vecuma vīriešu grupiņu. Rūtainās pidžamās. Izskatīgs trīsdesmitgadnieks piesēžas pie klavierēm, lai uzspēlētu. Viņam noteikti ir sava vēsture, bet slimnīcas tērps padara mulso pianistu par cilvēku bez identitātes.
Ir grūti. Pirms 23 gadiem apciemoju tuvu cilvēku, kurš bija nokļuvis šeit. Visnotaļ sekmīgs, aktīvs un pašpietiekams, kam dzīvē bija samežģījies. Atceros, ka mani ne tik daudz šokēja viņa atrašanās psihiatriskajā klīnikā, bet pārvērtības, ko ar viņu bija izdarījis slimnīcas tērps. Atņēmis viņu pašu. Diemžēl, šodien redzēju to pašu. Cilvēki, kuriem ne vien slimība, bet arī sabiedrības izpratne un attieksme par šo slimību atņem viņu pilnvērtīgās dzīves.
Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas slimnīca izstādes laikā piedzīvos nebijušu apmeklētāju pieplūdumu. Slimnīcas vārti ir atvērti. To būs paveikusi māksla un cilvēki, kas to radījuši. Misijas darbs. Māksla ar reālu pievienoto vērtību – baiļu un stereotipu gaisināšana. Viena no pacientēm apmeklētājām, kas vienīga bija tērpusies civilajās drēbēs, savām kolēģēm skaļi klāstīja: “Skatieties, kas par skaistumu. Skatieties un atcerieties, jo varbūt nekad dzīvē neko tik skaistu vairs neredzēsiet.” Daļa skaistuma bija slimnīcas pacientu radīta. Tas tik zināšanai, par robežu trauslumu.
Paldies, izstādes veidotājiem!

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s