Deputātu kvotu posts

 

Latvijas budžeta veidošanas procesa īpatnība ir tā sauktās deputātu kvotas. Tas ir noteikts valsts budžeta nodokļu naudas apjoms, kas parasti vienādās daļās tiek sadalīts uz koalīciju veidojošu partiju Saeimas frakcijas deputātu skaitu. Dzirdēts, ka šo triku kolēģi sauc arī par stabilitātes kvotu. Lai miers mājās (proti – koalīcijā). Dažus gadus deputātu kvotas netika praktizētas un tā laika premjers ar atvieglojumu atzina, ka tas bija labi un pareizi.

2015. gada budžetā deputātu kvota bija 20 tūkst eiro. Lēmums, kam šī nodokļu naudas summa atvēlama, bija atkarīgs no deputātu izdomas, gaumes, teikšu kā ir – arī godaprāta. Es pati ne bez grēka, jo rosināju ar “saviem” 20 tūkst eiro papildināt Pārresoru koordinācijas centra (PKC) budžetu pētījumam par to, kādēļ pāri izvēlas nereģistrēt savas attiecības un kādi risinājumi būtu rodami šādu ģimeņu tiesību labākai aizsardzībai, lai pēc tam iegūtos rezultātus izmantotu normatīvo aktu pilnveidei. PKC izsludināja atklātu konkursu pētījuma veikšanai, atliek vien gaidīt rezultātus. Atzīšos, pieņemot spēles noteikumus izmantot deputāta kvotu, bija duālas sajūtas. No vienas puses apzinājos, ka visticamāk citādā veidā PKC naudu šādam pētījumam neredzēt kā savas ausis. Un politiķi varēs turpināt emocijās balstīto retoriku par cilvēku motivāciju nereģistrēt attiecības, atsaucoties uz pētījumu un pierādījumu trūkumu. No otras puses, apzinājos deputātu kvotu amorālo dabu. Mierināju savi, ka neatvēlu finansējumu konkrētas skolas, baznīcas, kultūras nama jumtam, kas parasti mēdz būt saistīti ar laipnā deputāta izcelsmes un dzīves vietu. Vai nerosinu piešķirt naudu kādai noteiktai NVO, kurā turklāt vēl pati darbojos. Bet jāatzīst, tie tādi pavāji mierinājumi, jo pats deputātu kvotu princips ir aplams.

Aplams ne vien tādēļ, ka noteikts, lai šķietami neliels, budžeta naudas daudzums tiek sadalīts pēc absolūti neskaidriem noteikumiem, bet arī tādēļ, ka tas vēl papildus rada nevēlamas blaknes. Spilgts piemērs tam, ka viena aplamība un mežģījums rada nākošos, bija vērojama nupat, kad MK lēma par finansējuma piešķiršanu Vidzemes TV sižetam par SIA ZAOO, apejot likumā noteikto sabiedriskā pasūtījuma izvietošanu medijos. Viena kroplība – budžeta likuma iekļautais finansējums privātai TV par privātu SIA (kas ir skaidrs un gaišs valsts iepirkuma jautājums), rada nepieciešamību ierēdņiem vismaz divās ministrijās VARAM un FM, tērēt laiku, spēkus un resursu, lai izdomātu, kā likumdevēja gribu, kas faktiski neatbilsts likuma garam, izteikt tiesiskā konstrukcijā. Papildus vēl šajos mežģījumos tiek iesaistīta NEPLP, kuru pienākums ir uzraudzīt un veikt sabiedrisko pasūtījumu medijos. Šis ir komplicētākais deputātu kvotu “atprečošanas” gadījums. Citas ministrijās mēģina atrast risinājumus, kā nofinansēt konkrētas NVO, jo tas ierakstīts budžetā, lai vēlāk nedabūtu sutu no Valsts kontroles par neatbilstošu budžeta līdzekļu tērēšanu.

Kāda morāle? Nākamā gada budžetā jāatsakās no deputātu kvotām. Tās ir pretrunā budžeta veidošanas labai praksei, tās ir primitīvs rīks deputātu – vēlētāju attiecību veidošanai, lai tās pēc tam īstenotu dzīvē, ierēdņi tiek spiesti balansēt uz likuma robežas. Aicināšu kolēģus atteikties no šīs prakses. Un arī ja nākamgad vēl neizdosies izskaust šo parādību, pati vairs  deputātu kvotu laimes rata griešanā nepiedalīšos.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s