Nav nekāda raķešu zinātne, ja tik būtu griba īstenot.

2016.gada budžeta veidošana izraisījusi diskusijas augstos toņos. Īpašu uzmanību un kritiku izpelnījies topošais solidaritātes nodoklis, kas tik pat labi varētu tikt dēvēts par Šervudas meža vai Robina Huda nodokli. Kādēļ ironizēju? Tādēļ, ka labi domātais mērķis – nodokļos ne vien absolūtos ciparos, bet arī proporcionāli vairāk iekasēt no turīgajiem, tiek nomuļļāts. Šķietami vienkāršais risinājums mērķa sasniegšanai, kas būtu panākams ar lielākas iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmes piemērošanu ienākumiem virs noteikta sliekšņa, valdībā īsti pat netiek izskatīts. Papētot rūpīgāk, atklājas, ka neveiklajam solidaritātes nodokļa priekšlikumam ir zināma loģika, kas pilnā krāšņumā atklāj gadiem atliktas, pat aktīvi noliegtas, Latvijas attīstībai kritiski svarīgas problēmas.

Solidaritātes nodokli kā īpašu nodokli iecerēts piemērot nelielai vienkārši identificējamai, disciplinētai algota (!) darba veicēju grupai. Mazs klunkurīgs solis plakanās ienākumu nodokļu sistēmas pārveides virzienā. Manuprāt, loģiski būtu ieviest vienkāršu vairāku likmju IIN, kur lielāka likme piemērojama ienākumiem virs noteikta sliekšņa. Un šeit atskan pirmais iebildums no budžeta veidotājiem. IIN lauvas tiesa, kā zināms, aiziet pašvaldībām, tātad, palielinoties IIN, vairāk naudas tiktu pašvaldībām. Tas savukārt 2016.gadā nepalīdzētu risināt finansējuma nepietiekamības problēmas valsts atbildības pusē, piem., nodrošinot daudzinātos 2% no IKP aizsardzībai.

Otrs iebildums seko nekavējoties. Labi, pat ja no progresīvā IIN pieauguma papildus finansējums aizietu pašvaldībām, tas prognozējami “nosēstos” tajās pašvaldībās, kas jau tāpat ir turīgas vai turīgākas par vairākumu. Un jaunais nupat pieņemtais smagi tapušais pašvaldību finanšu izlīdzināšanas modelis tiktu sagrauts, bagātās pašvaldības kļūtu bagātākas, nabadzīgās nabadzīgākas.

Trešais iebildums ir “ar bārdu”. Progresīvais IIN pēc goda un taisnības būtu jāpiemēro visiem personas ienākumiem, kas paģērē obligātu ikgadējo ienākumu deklarāciju. Tam nu mēs Latvijā nekādi netiekam pāri. Vai nu kāda domāšanas vai klimata īpatnība, vai viss kopā, bet tieši Latvijā ikgadējo deklarēšanos ieviest nevar, jo dārgi, neefektīvi, cilvēki nesapratīs, bizness nepieņems un vispār – valstij nav jālien pilsoņu kabatās.

Valdība, jāatzīst ne tikai Laimdotas Straujumas vadītā, roku rokā ar sociālajiem partneriem, saukšu vārdā – darba devēju pārstāvjiem, arodbiedrībām un kā nu bez Pašvaldību savienības, aprakstīto problēmu risinājumu meklējumos daudzus gadus atpakaļ sevi ir tā uzdzinuši kokā, ka lejā tikšana iespējama tikai ar kritienu. Krīzes laikā pakāpāmies kādu par kādu zaru lejā, bet ne tik ātri, kā būtu vajadzējis.

Risinājumi īstenībā nav nekāda raķešu zinātne un jāatzīst, ka lēmumu pieņemšanā iesaistītajiem ir gana labi zināmi. Progresīvs IIN visa veida ienākumiem, kas risinātu arī kapitāla pieauguma aplikšanas problēmu, ieviešot obligātu ikgadējo deklarāciju. Tā savukārt arī kalpotu par pamatu daudz precīzākai sociālās palīdzības sistēmas izveidei, kas ļautu dažāda veida palīdzību, ieskaitot nodokļu atvieglojumus nākotnē, piemērot nevis vairāk vai mazāk abstraktām iedzīvotāju kategorijām, bet konkrētiem cilvēkiem un ģimenēm, novērtējot to ienākumus. Palielinoties pašvaldību ienākumiem, būtu iespējams atrisināt vairākas gadiem atliktas vajadzības, piem., pirmsskolas pedagogu atalgojums, par ko nebūtu jāuztur mērķdotācijas prasība no valsts. Varētu arī pārskatīt pašvaldībām deleģētās funkcijas, piem., vairāk iesaistot primārās veselības aprūpes nodrošināšanā, ja reiz naudas būtu pietiekami. Viss jau būtu jauki, ja vien beigās neatdurtos pret jau minēto pašvaldību finanšu izlīdzināšanas modeli, kas nemainīts palielinātu pašvaldību nevienlīdzību. Jāatzīst gan, ka efektīvs modelis valstī ar iedzīvotāju skaitu nedaudz zem 2 miljoniem, kas dzīvi organizē 119 ārkārtīgi atšķirīgi apdzīvotās un attīstītās pašvaldībās, ir grūti izveidojams. Šeit arī pēdējais, bet lielais izaicinājums – pabeigta pašvaldību reforma, kas izveido dažus desmitus ekonomiski dzīvotspējīgu, attīstītu un sadarboties spējīgu pašvaldību, kurās cilvēkiem ir darbs, labi bērnudārzi un skolas bērniem, izcili sociālie dienesti, motivēti ģimenes ārsti un slimnīcas, kurās uz otolaringologa konsultāciju nav jāgaida divi mēneši.

Labā ziņa – solidaritātes nodoklis iekustina procesu pareizu izmaiņu virzienā. Specifiskā un iegrieztā veida, bet tomēr iekustina.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s