Par rindām un izvēles iespējām

ASV esmu divus mēnēšus un noteikti nevaru pretendēt uz vispārināmiem iespaidiem par visu valsti un amerikāņiem kā nāciju. Bet ir daži novērojumi, kas vedina domāt par noteiktām uzvedības tendencēm. Amerikāņiem patīk (nu, ja ne patīk, tad nav iebildumu) stāvēt rindās. Pirms veikalu atvēršanas. Uz muzejiem. Pie Apple veikala, gaidot jauno Iphone. Pie Microsoft veikala, gaidot jauno Xbox. Pie konditorijas pēc keksiņiem. Pie kafejnīcas, lai tiktu uz vakariņām. Stāv rindā nekurnot. Priecīgi sarunājas. Stāv rindās pat naktīs, ar karsta dzēriena termosiem, salokāmiem sēžamajiem un plediem siltumam (novērots NY pirms jaunā xbox). Ar draudzeni, kas šobrīd arī ASV, pārrunājām, ka mums tas šķiet vismaz neracionāli, īpaši runājot par kafejnīcām. Kādēļ lai būtu jāstāv rindā, ja vari izvēlēties citu laiku vai citu vietu?

Iespējams, alerģija pret rindām sakņojas bērnības pieredzē. Man spilgtā atmiņā ainas no bērnu dārza laikiem Rēzeknē 70.gados. Ar brāli, kas 2 gadus jaunāks par mani, apmeklējām latviešu bērnudārzu Nr.14 Ziemeļu rajonā. Mamma strādāja par medmāsu poliklīnikā. Uz 1,5 slodzi, lai vairāk nopelnītu. Pēc darba nāca mūs izņemt no bērnu dārza. Tā tolaik teica – izņemt no bērnu dārza. Atceros ziemas. Vispims nāca pakaļ man. Saģērbšanās – kokvilnas zeķubikses, kas vienmēr bija par lielu, tām virsū sviķelī adītas vilnas bikses. Zeķubikšu pēdas bija garas un par lielu, tās ielocīja vilnas zeķēs, tad uzāva velteņus. Tad vilnas jaka ar koka pogām. Tad gumija ap kaklu, kuras galā piešūti dūraiņi, lai nepazūd. Tad trušu vilnas cepure, ko sasēja zem zoda, un kuras pūkas līda mutē. Tad uzvilka mēteli, kas bija smags un rūtains. Rokas īsti nevarēja dabūt gar sāniem, jo audums bija stīvs un pati satuntulēta. Tad nāca šalle, kuru aizsēja priekšā mutei. Brālim tas pats. Kokvilnas zeķubikses, kam pāri īsi krepmlīna šorti, rūtains flaneļa krekls ar vesti pāri. Velteņi, stīvais mētelis, zila cepure ar bumbuli, ar šalli aizietā mute.

Tad mamma mūs ielika ragavās. Es kā vecākā apakšā. Brāli iestutēja man klēpī. Neko daudz nevarēju pakustēties, biju tādā pusguļus stāvoklī. Mamma vilka ragavas, es pētīju tumšās debesi. Brālis pukstēja un knosījās.

Nākamā pietura bija gastronomijas veikals. Mūs izkrāva no ragavām un piekodināja būt pacietīgiem. Bija jāstāv rindā. Pēc siera, vai gaļas, vai sviesta, vai desas, vai kas nu bija “pievests”. Rinda līkumos locījās pa veikalu. Mamma mums nosēja šalles, atpogāja mēteļus un mēs ar brāli sēdējām uz palodzes šķietami bezgalīgi ilgu laiku. Mēs nebijām vienīgie bēdubrāļi, arī citi bērni bija līdzi saviem vecākiem rindā. Reizēm kaut ko spēlējām, parsti čīkstējām, ka gribam mājās. Bija karsti, garlaicīgi un laiks vilkās ilgi. Cilvēki rindā bija ļoti dusmīgi. Kliedza, grūstījās, ja šķita, ka kāds lien bez rinads vai “pa blatam”. Pārdevējas aiz letes stērķelētiem baltiem kroņiem galvā bija kā pasules valdnieces. No viņām bija atkarīgs, kā rinda virzīsies. “В одни руки больше одной палки не отпускать!”*, kliedza pārdevējas. Lūk, tādēļ mums ar brāli bija jābut līdzi. Vairāk roku. Reizēm gadījās, ka tas, pēc kā stāvēja rindā, beidzās. Vienkārši nepaveicās. Ja nebija rindu, veikali bija tukši. Tukši. Burtiski. Daži zivju konservi, grozāmi stendi ar 2 veida maizi un kastes ar parasti pilošām piramīdveida piena pakām.

Tad vēlak nāca cita veida rindas, jau ar taloniem. Bet bērnības pieredze par nīkšanu Ziemeļu rajona gastronomā padarījušas mani imūnu pret vēlmi iestāties jebkurā rindā, izņemot lidostas. Un novērtēt izvēles iespējas.

*vairāk par vienu vienam cilvēkam nedot

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s