Palīgs cilvēkam, ne ierakstam atskaitēs

Kopš 2013.gada cilvēkiem ar I un II grupas invaliditāti no valsts budžeta tiek apmaksāti asistenta pakalpojumi pašvaldībās. Zem sākotnējā normatīvā regulējuma ir mans kā labklājības ministres paraksts. Asistenta pakalpojumi bija ilgi gaidīti un neapšaubāmi cilvēkiem ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļiem ļoti nepieciešami. Naudas, kā ierasts sociālajām programmām, bija nepietiekami. Labklājības ministrija darīja labāko, ko varēja, lai asistenta pakalpojumus ieviestu un tam valsts budžetā ieplānotu noteiktu finansējumu. Plānojot 2013.gada budžetu, vadījāmies no visai aptuvenām aplēsēm, cik daudzi cilvēki vēlēsies izmantot un pieteiksies uz asistenta pakalpojumiem. Iecere bija – cilvēkiem ar smagu invaliditāti tiek apmaksāts palīgs, kas līdz 40 stundām nedēļā atvieglo nokļūšanu līdz darbam, izglītības iestādei, dienas centram, pašvaldībai. Palīdz iepirkties vai apmeklēt kino, teātri vai izstādi. Ieceres pamatā mērķis, palīdzot cilvēkam ar invaliditāti regulāri iziet no mājām, sekmēt dalību darba tirgū, kā arī socializēties. Pie tam, asistents atslogo tuvinieku, kuri rūpējas par cilvēku ar invaliditāti, ikdienu un ļauj tiem pilnvērtīgāk pievērsties savām darba gaitām.
Ideālajā pasaulē – kurā būtu tik daudz laika un naudas, kuru nebija, asistentu pakalpojumu pirms ieviešanas vispirms izmēģinātu pilotprojektā. Tā varētu “izķert” nepilnības un būtiskākās kļūdas. To cilvēku skaits, kas piesakās uz asistentu pakalpojumiem ir audzis, līdz ar to arī nepieciešamais finansējums.
Pēc pirmā asistentu pakalpojumu īstenošanas gada bija skaidrs, ka sistēma ir izveidota smagnēja. Cilvēkiem ar invaliditāti jāsniedz daudzas un detalizētas atskaites, stundu sadalījums nereti neatbilst pakalpojuma saņēmēja patiesajām vajadzībām. Kā daždien notiek – regulējums tiecas uz nulles risku pret potenciāli negodpratīgajiem saņēmējiem, tādejādi godīgajiem liekot būt radošiem savu patieso vajadzību apmierināšanai. Valsts kontrole 2016.gadā veica asistentu pakalpojumu revīziju. Tika atzīts, ka tas pilnībā nesasniedz mērķi – nodrošināt cilvēku ar invaliditāti integrāciju sabiedrībā. Pie ieteikumiem galvenais akcents tika likts uz profesionālu asistentu dienestu izveidi pašvaldībās. Tam varētu piekrist, ar “bet”. Par šiem “bet” VK ziņojumā izvērstas informācijas nebija. Varbūt tā nav gluži revīzijas kompetence, to nezinu. Zinu, ka neuzrunājot šos jautājumus, asistenta pakalpojumu uzlabojumi sekmēsies lēni.
1. Vairāk naudas. Ļoti neoriģināls risinājums. Tomēr turpinot asistenta pakalpojumu apmaksāt pēc minimālās stundu likmes, nav lielu cerību uz profesionālu asistentu dienestu izveidi. Saskaņā ar VK ziņojumu 76% aisistentu bija ģimenes locekļi. Un tas ir saprotami. Jo kopējā cilvēku ar invaiditāti finansiālā atbalsta sistēma ir tik trūcīga, ka cilvēki kombinē visus iespējamos veidus, lai papldinātu ģimenes budžetu, kura izdevumu sadaļa ir lielāka nekā caurmēra ģimenēm. Tātad vairāk naudas ne vien konkrētajiem asistentu pakalpojumiem, bet cilvēku ar invaliditāti atbalstam principā.

2. Lielāku uzticēšanos cilvēkam, kam pienākas asistenta pakalpojums. Šobrīd 40 apmaksātās stundas var summēties no 7 dažādiem mērķiem, kādēļ cilvēkam pēc valsts ieskata būtu jāiziet no mājām. Katram no veidiem noteikts maksimālais stundu skaits, izklaidēm vismazākais – samazināts vien līdz 2 stundām nedēļā. Cilvēkam pašam būtu jāļauj noteikt tieši viņam nepieciešamais stundu sadalījums, saglabājot maksimālo apmaksāto stundu kopskaitu. Pašvaldību sociālajiem dienestiem šobrīd ar Google Maps palīdzību jādzenā cilvēka ar invaliditāti un viņa pavadoņa nobrauktie maršruti un strīdi reizēm raisās par 600 metru uzskaiti. To aprēķinos varētu aizstāt ar koeficientiem atkarībā no distances, kas mērojama līdz galamērķim, nosakot maksimālo kompensācijas par transportu apmēru.

3. Pašvaldību lielums, skaits un jauda. Atļaušos apgalvot, ka profesionāli un efektīvi asistentu dienesti 119 pašvaldību sadrupinātajā Latvijā nav iespējami. Tas nozīmē, ka šī ir tikai viena no kārtējām izpausmēm, kas apliecina, ka sīkfeodālās vietvaras jāmudina (vai jāliek, ja pašas nevar) kooperēties un apvienoties arī tādēļ, lai sabiedrības neaizsargātākajai daļai – cilvēkiem ar invaliditāti, varētu nodrošināt pieejamu asistentu dienestu neatkarīgi no tā, kurā pašvaldībā viņam palaimējies dzīvot.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s