All posts by ivinkele

Iekšējais Checkpoint Charlie

Astoņdesmito gadu beigās manai vācu valodas skolotājai bija iespējas piedalīties  kādā apmaiņas programmā Vācijas demokrātiskajā republikā. Tiem laikiem liela veiksme un notikums pilsētas mērogā. Jāpiebilst, ka mācījos Rēzeknes 5.vidusskolā. Laba skola un arī vācu valodas skolotāja bija laba. Jauka. Pirmajā vācu valodas stundā pēc atgriešanās skolotāja uzrunāja klasi, sacīdama: “Piedodiet, jaunieši, tas, ko biju jums mācījusi, nebija vācu valoda. Man ļoti žēl.” Toreiz domāju, ko jaukā skolotāja Velta pārdzīvoja un kādu cilvēcisku drosmi prasīja atzīt, ka viņa ir kofrontējusi savu profesionālo sniegumu ar realitāti, kas viņai līdz tam vienkārši nebija pieejama.

Dažus gadus vēlāk arī man paveicās. Mums ar mammu bija iespēja aizbraukt ciemos uz Vācijas, gan federatīvo, republiku. Mums bija izsniegtas padomju pilsoņu ceļojuma pases un kaut kādā speciālā iestādē uz vienu personu noteikts rubļu daudzums samainīts uz vācu markām. Uz Berlīni braucām ar vilcienu, kuram uz robežas mainīja riteņus. Tas bija satricinošs piedzīvojums un tad es sapratu savas vācu valodas skolotājas teikto. Tas bija ne tik daudz par neveiklo vācu valodu. Tas bija par nesalīdzināmām pasaulēm, kurā no Padomju Savienības iebraukušais jutās konfrontēts ar propogandas būvēto un savām acīm pieredzēto. Par apjukumu, nedrošību, par apziņu, ka kaut kas būtisks nav bijis pieejams. Par sajūtu, ka neiederies, esi citāds, par bailēm kļūdīties. Par neprasmi dzīvot pasaulē, kurā ir brīvība, kas balstās atbildīgā līdzdalībā.

Šodien esmu Berlīnē. Tas vairs nav nekāds notikums, jo pārvietošanās brīvība kļuvusi par rutīnu. Šoreiz gan brauciens īpašs, jo piepilda jaunības sapni, kas 30 gadus atpakaļ šķita nereāls. U2 The Joshua tree koncerts. Starp citu, neiedomājami iespaidīgs. Un emocionāls, jo par jaunības sapņiem, kurus pirms 30 gadiem necerēju jelkad piepildīt.

Stāvot ielas vidū pie Checkpoint Charlie vēsturiskās robežsargu būdas, pārņem tik skaudra netaisnības sajūta par to, ka manas paaudzes vecākiem un vecvecākiem iespēja brīvi dzīvot savas dzīves bijusi brutāli atņemta. Tieši šeit, Berlīnē, alkām pēc brīvības ir simboliska nozīme. Cilvēki riskējuši ar dzīvībām, gājuši bojā, nokļuvuši cietumos, tikai lai tiktu pāri mūrim, lai tiktu brīvībā. Kur drīkst domāt brīvi, dzīvot brīvi, ceļot brīvi un brīvību godāt.

Fiziskais mūris ir nojaukts, bet tā sargātais homo sovieticus ir vēl dzīvs. Viņš mutē un rada jaunus adeptus. Tas nedrošais, apjukušais cilvēks, kas jūtas, ka visa pasaule viņu apdraud, kas baidās no brīvības, jo nezina kā tajā funkcionēt. Daži no tiem, būdami izmanīgāki, pielāgojušies pārmaiņām un turpina ietekmēt mūsu dzīves. Viņi maskējas aiz rietumnieciskas fasādes. Viņi pasūta dārgas drēbes pie Londonas šuvējiem, novērtē dārgus pulksteņus un auto. Iemācījušies slēpot un apguvuši smalkus kūrortus. Kolekcionē vīnus un dzīvo smalki. Bet saturā nav mainījušies. Viņi ir tie paši padomju darboņi, kas neprata tad un neprot arī tagad novērtēt un cienīt brīvību, kas dota visiem. Viņi tāpat kā toreiz uzskata, ka zagt darbā ir norma, ja reiz esi ticis pie teikšanas. Un tāpat kā toreiz viņi ir pārliecināti, ka sabiedrība klusēs.

Savu vecāku dēļ, kam bija liegta brīva dzīve, un savu bērnu vārdā — lai viņiem nekad tas nav jāpieredz, tos biedrus homo sovieticus būtu beidzot jāatstāj pagātnei.

Vēlreiz par nodokļiem

“Esmu pārliecināts, ka tuvākajos gados (pie sakarīgas un nepopulistiskas valdības kombinācijas) darbaspēka nodokļiem būs lejupejoša virzība. Taču, mazinot darbaspēka nodokļus, tie ir jākompensē, lai vismaz esošajā līmenī varētu nodrošināt valsts funkcijas mūsu iedzīvotājiem. Protams, ka var palikt pie esošās situācijas, bet tad es aicinātu savus kolēģus ministrus nesniegt pieprasījumus pēc papildu finansējuma. Taču diez vai tas notiks, jo vajadzības bieži vien ir arī pamatotas.” Tā 2014. gada maijā intervijā LA sacīja finanšu ministrs Andris Vilks, aicinot laikus sākt diskusiju par darbaspēka nodokļu samazinājuma kompensāciju ar patēriņa nodokļu pieaugumu. A.Vilka godīgais aicinājums nepalika nepamanīts. Tā vietā, lai ķertos klāt nepateicīgajai, bet neizbēgamajai diskusijai, kolēģis dabūja “pa galvu”, jāatzīst vispirmām kārtam jau paša partijā.

Ir 2017. gads un mēs esam precīzi tur, kur paredzēja A.Vilks. Tikai tagad nav neviena ministra, kas nosauc lietas īstajos vārdos. Sabalansēta nodokļu reforma, kas samazina darbaspēka nodokļus, pirmkārt, personām ar zemākiem ienākumiem, ir taisnīgāka un vēl veicina uzņēmējdarbību, nebūs iespējam bez pārdomātas patēriņa nodokļu celšanas. Šķietami vienkāršās patiesības atzīšana vairumam politiķu ir neiespējama, gluži to pašu apsvērumu dēļ, kas liedz to pateikt arī darba devējiem un arodbiedrībām. Mēs labāk dzīvojam kolektīvi uzturētā mītu pasaulē, kurā ceram, ka Latvijā izdosies tas, kas nekur citur nav iespējams – ar nodokļu ieņēmumiem zem 30% no IKP pietiekami finansēta veselība, zinātne, drošība u.c. publiskie pakalpojumi.

Ņemšanās ap veselības valsts obligāto pseido apdrošināšanu, cenšoties nelielu sociālo iemaksu daļu definēt kā ieejas biļeti veselības aprūpes sistēmā, ir spilgts politiskā gļēvuma apliecinājums. Tā vietā būtu jāsaņemas pateikt, daudz loģiskāk būtu par, piem.,  1% paaugstināt PVN likmi un veselības aprūpes pakalpojumus nodrošināt pēc rezidences principa visiem. Tā vietā mēs atgriežamies pie kolēģes Circenes ievazātās idejas par veselības aprūpes pakalpojumu sasaisti ar personas nodokļu nomaksu. Aplamo diskursu par veselības finansējumu ietekmē arī dažu politiķu idejas, kas aizgūtas vien no 2 kaimiņvalstu veselības aprūpes finansējuma sistēmas iepazīšanas un dažu darba komandējumu neizdzēšamiem iespaidiem. M.Hazans 2012. gada publikācijā “Cik Latvijā un kaimiņvalstīs ir nelegāli strādājošo?” analizējot Igaunijas un Lietuvas pieredzi, veselības aprūpi piesaistot nodokļu nomaksai, secina – nav pamata apgalvot, ka tas palīdzējis izskaust nelegālo nodarbinātību abās valstīs. Ikgadējā SSE Rīga veiktajā pētījumā par ēnu ekonomikas apjomu Baltijas valstīs 2016. gadā secināts, ka aplokšņu algu līmenis visās trijās Baltijas valstīs ir vienādi augstā līmenī, proti, 14,4% – 18,1%. tas liecina, ka veselības aprūpes sasaiste ar ienākuma nodokļa vai sociālo iemaksu nomaksu nerisina aplokšņu algu jautājumu.

Jā, protams, darbaspēka nodokļi ir jāmazina. Atļaušos gan apgalvot, ka Latvija beidzot būtu gatava arī progresīva IIN ieviešanai, tādejādi aizstājot neveiklo solidaritātes nodokli.

Un vēl – esmu pārliecināta, ka maksātnespējas reketa nekronētā karaļa Sprūda aizturēšana investoriem raida daudz nopietnākus signālus, ka Latvija top par drošu vietu investīcijām un paredzamai biznesa attīstībai, nekā samocītas un nepārdomātas rīcības nodokļu pārskatīšanā.

Jēzus brīnumu veselības budžetā neatkārtot

Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz ļaužu nāk pie Viņa, Viņš sacīja uz Filipu: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt. Filips Viņam atbildēja: “Par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums.” Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka: “Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?”

Jēzus sacīja: “Lieciet, lai ļaudis apsēstas!” Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās – vīru vien kādi pieci tūkstoši. Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās. (…)

Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi Viņš bija darījis, tie sacīja: “Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē.”

Jāņa evaņģēlijs

Jēzus paveiktais brīnums nāk prātā, vērtējot pēdējās dienās izskanējušo informāciju par premjera vadītās darba grupas centieniem “atrast” papildus finansējumu veselības aprūpei. Diemžēl šoreiz nekāds brīnums nenotiks.

Izskanējušie risinājumi šķiet viens par otru nejēdzīgāki. Veselības darba grupā darbojas visnotaļ cienījami profesionāļi, tādēļ svarīgi saprast – kas liek piedāvāt neīstenojamus un pat bīstamus priekšlikumus.

Jūsu vērtējumam piedāvāšu vienu skaidrojuma versiju. Finanšu ministres piedāvātā un nu jau MK apstiprinātā nodokļu reforma faktiski nozīmē to, ka nākamajos gados no budžeta veselībai papildus naudu neredzēt kā savas ausis. Esam paši sevi (politiķi) ar darba devēju organizāciju lobiju un Latvijas Bankas laipnu atbalstu uzdzinuši tik augstu kokā, ka bez sāpēm no tā nenorāpties. Atļaušos apgalvot, ka iecerētais IIN samazinājums un solidaritātes nodokļa atcelšana lielāku ieguvumu dos turīgākajiem un tas ir dārgs prieks, ko Latvja pašlaik nevar atļauties. Ne finansiāli, ne principu līmenī, jo ieceres nemazina nevienlīdzību. Papildus tas rada neiespējamību vismaz līdz 2020. gadam palielināt budžeta dotāciju veselības aprūpei, jo nodokļu reforma radīs budžeta deficītu.

Tad nu tagad tiek izpildīts neiespējams vingrinājums – centiens noturēt uzņēmēju lobijam apsolīto, vienlaikus saglabājot ilūziju, ka pie reāla nodokļu ieņēmumu attiecībā pret IKP samazinājuma varēs dāsnāk nofinansēt veselības aprūpi.

Ideja par fiksētu ikmēneša maksājumu kā pilnvērtīgu valsts veselības apdrošināšanu neiztur kritiku. Šis risinājums faktiski gulsies uz iedzīvotāju – īpaši trūcīgāko, pleciem, vairojot nevienlīdzību. Turklāt, izskanējis, ka apdrošināšanas mērķis būs finansēt mediķu algas, kas degradē apdrošināšanas principu kā tādu.

Uzņēmēju lobija organizācijas pilnām mutēm aģitē, ka veselības apdrošināšana vajadzīga, bet ne uz viņu rēķina. Atkal izskan viedokļi, ka pieeja veselības aprūpei varētu aizstāt VID neizdarības, proti, apkarot nodokļu (kuru?) nemaksātājus. Pasaules Veselības organizācijas eksperti gan atkārtoti norādījuši par šādas pieejas bīstamajām sekām.

Kādēļ tas viss tik murgaini? Tādēļ, ka nav iekšā skaidri un gaiši pateikt – bez nodokļu palielinājuma atliks vien cerēt uz Jēzus brīnuma atkārtojumu.

Manuprāt, veselības papildus finansēšanai jāvērtē 1% palielinājumu sociālās apdrošināšanas iemaksām, ko solidāri dalītu darba devējs un darba ņēmējs. Un vēl, lēmumu pieņēmējiem un īpaši uzņēmēju lobiju organizācijām, arī Latvijas Bankai palaikam jāpalasa vismaz PVO ekspertu ietiekumus. Pieejamai veselības aprūpei nav jābūt ekstrai, tās ir cilvēktiesības.

Pēc Preses kluba

Vakar piedalījos TV24 raidījumā “Preses klubs”, kas izvērtās par cīņu klubu. Diemžel bez Breda Pita un Edvarda Nortona. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka politiķu pienākumos ietilpst gan saziņa ar medijiem, dalība diskusijās arī vispretējāko viedokļu paudējiem. Esmu šos principus ievērojusi savā darbā. Politiķus drīkst un vajag vērtet un kritizēt skarbi. Bet ir robežas. Robežas atdala viedokļus no personiskiem uzbrukumiem.

Vakar raidījumā dalībnieks vokālais pedagogs Kramiņš robežas starp viedokļu atšķirību un personisku uzbrukumu nespēja ievērot, veicot verbālas un emocionālas vardarbības aktu. Visu cieņu vienmēr nosvērtajam raidījuma vadītajam Aivim Ceriņam, bet viņš nespēja šo vardarbību pārtraukt. Pieņēmu vienīgo iespējamo lēmumu, lai izbeigtu pazemojumus pret sevi un skatītajiem – raidījumu atstāju.

Situācija kā Latvijā ierasts – varmāka palika mājās (studijā).

Kā politiķe biju un būšu gatava visnesaudzīgākajai kritikai par savu veikumu  un ar pateicību to uzklausīšu. Biju un būšu gatava dalībai diskusijās ar visatšķirīgāko viedokļu paudējiem, jo tas ietilpst manos darba pienākumos. Runāju un runāšu ar žurnālistiem. Piedalījos un piedalīšos raidījumos, ja tikšu aicināta.

Neļāvu un neļaušu uzbrukt man kā personai. Neviens cilvēks, arī politiķis vai politiķe, nav spļaujamtrauks, kurā nelīdzsvarotas personas vai provokatori var izgāzt savu žulti.

Paldies par izteikto atbalstu. Ļoti novērtēju.

Augstskola nav rezervāts

Izglītība Latvijā ir mūsu VISS. Kārtīga politiķa tēmu sarakstā tai jābūt uzreiz aiz Satversmes preambulas un 2% no IKP aizsardzībai. Izglītība ir pamats tautsaimniecības izrāvienam, kultūras kopšanai, patriotisma kalve, tikumības skola, integrācijas rīks, nākotne – uzskatījums turpināms teju bezgalīgi. Dzīvē mēdz notikt citādi un gadās, ka pustukša skoliņa pustukšā pagastā drīzāk līdzinās ķīlnieku krīzei, kur pašvaldības darboņi uz pagasta bērnu nākotnes rēķina turpina eksistenci no realitātes atrautā pasaulē.

Vārdu salikums “reformas izglītībā” ir tik novalkāts, ka tikai rūdīti entuziasti vēl spēj nest tās izmaiņu idejas, kas Latvijas visu līmeņu izglītībai nepieciešamas. Mūsu pašu ekspertu, Eiropas Komisijas, Pasaules Bankas un OECD rekomendācijas gadiem ir nemainīgas, bet uzlabojumi nāk lēnām. Ir formulēts, kādām izmaiņām izglītības sistēmā ir jābūt, bet dzirdīgo ausu joprojām nav pietiekami.

Pēdējo dienu notikumi ap Rīgas Juridiskās augstskolas rektora neapstiprināšanu un ziņām, ka tāds pats liktenis sagaida SSE Riga rektoru, uzjundīja diskusijas par prasībām akadēmiskajam un administratīvajam personālam Latvijas augstskolās.* Augstākās izglītības nozares pārstāvji jau vairākus gadus politiķiem nepārprotami norāda, ka prasības ārzemju pasniedzējiem, tostarp valodu striktais regulējums, konkurētspējas un kvalitātes vārdā būtu jāpārskata. Augstskolas ar faktiem apliecina, ka esošais regulējums ierobežo iespējas Latvijas studentiem un studentēm baudīt labāku izglītību. Līdz šim aicinājumi nav sadzirdēti. Paradoksāli, jo Latvijā augstākās izglītības lobijs politikā ir ārkārtīgi spēcīgs un senām tradīcijām, tomēr tieši šajā jautājumā politikai pietuvināto akadēmisko aprindu pārstāvju sirdis neatmaigst gadiem. Argumenti, protams, viscēlākie – valsts valodas sargāšana. Tomēr ir arī ķeceri, kas AI nozares vecajo metālcieto pozīciju skaidro ar ļoti cilvēcisku vēlmi saglabāt savu izcīnīto vietu un nepieļaut konkurenci.

Neattīstīšu sazvērestības teorijas, jo varbūt pie vainas ir vienkāršs izpratnes trūkums, par to, kādai mūsdienu pasaulē būtu jābūt Latvijas dzīvot un attīstīties spējīgai augstākajai izglītībai.

Bet dažas lietas ir skaidras gan. Latvijas augstākā izglītības sistēma noteikti NAV:

  • Krišjāņa Barona uz kartītes ar roku pierakstīta tautasdziesma, kas glabājas Dainu skapī, un nekad vairs nemainīsies
  • Brīvdabas etnogrāfiskais muzejs, kurā reizi gadā sarīko amatnieku gadatirgu
  • Slutišķu etnogrāfiskā vecticībnieku sādža ar 10 iedzīvotājiem
  • Mikrouzņēmums ar 10000 EUR apgrozījumu gadā
  • “Mirkli jel apstājies” brīdis tiem akadēmiskajiem spēkiem, kas citās AI lugās lomas diezin vai dabūtu
  • Valsts valodas inspekcija

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vakar sāka darbu pie visai apjomīgiem grozījumiem Augstskolu likumā, kas ar nozares ekspertu un pārstāvju līdzdalību tapuši pēc komisijas pašas iniciatīvas. Tie cita starpā paredz arī mazināt ierobežojumus ārvalstu akadēmiska personāla piesaistē. Uzsākot darbu pie grozījumiem, komisijas dalībnieki, kas pārstāv visas Saeimā ievēlētās partijas, vienprātīgi atzina, ka likumprojekts, kas veicinātu augstākās izglītības kvalitāti un konkurētspēju, būtu lieliska dāvana Latvijas simtgadei.

Lūkosim, kā mums veiksies.

http://skaties.lv/zinas/latvija/sabiedriba/latviesu-valodas-nezinasanas-del-amatu-var-zaudet-sse-riga-rektors-palzovs/

Privatizētā lojalitāte

Nākamā gada valsts budžeta tapšanas saspringtajā gaisotnē naudas ieņēmumu un izdevumu tabulām pa vidu ielavījās Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavotie grozījumi Izglītības likumā, kas paredz nekavējošu darba attiecību pārtraukšanu ar skolu direktoriem un pedagogiem, kas būtu nelojāli Latvijai vai mācītu skolēniem nepareizu attieksmi pret sevi, dabu, kultūru vai neaudzinātu valsts patriotus. Papildus darba attiecību pārtraukumam par minētajiem pārkāpumiem paredzēts profesionālās nodarbošanās aizliegums uz 5 gadiem.

Grozījumu autori to nepieciešamību pamato ar pašlaik nepilnīgo normatīvo regulējumu, kas neļaujot pārtraukt darba attiecības ar klaji nelojāliem pedagogiem. Tādu neesot daudz, Izglītības ministrijas rīcība esot pat gatavs saraksts. Arī Drošības policijas priekšnieks apstiprina, ka šādi grozījumi nepieciešami. Tiek skaidrots, ka patiesībā jau grozījumi nesatur neko jaunu, jo likuma prasība pedagogiem būt lojāliem ir spēkā kopš 2015. gada 18. jūnijā. Tieši tad, kad Izglītības likumā tika iestrādāti tā sauktie tikumības grozījumi, kas faktiski pavēra durvis pedagogu profesionālās brīvības ierobežojumiem. Lojalitātes grozījumi vien sakārtojot lietas loģiskā secībā, paredzot sodu par jau likumā ietvertu prasību neievērošanu. Visam pāri izskan solījumi, ka grozījumi ir vērsti uz pārkāpumu prevenci, netiks izmantoti kā politiskās izrēķināšanās instruments ar nepakļāvīgiem un brīvdomīgiem pedagogiem, un noteikti nekādi nav mērķēti uz kādu noteiktu skolu kategoriju.

Tomēr, neraugoties uz likumprojekta autoru centieniem pamatot, kādēļ viņuprāt tik vajadzīgie grozījumi tiek virzīti steigā, bez pienācīgas sabiedriskas apspriešanas un budžeta likumu paketē (kas saīsina un ļoti sarežģī diskusijas un nepilnību uzlabošanas iespējas), atļaušos izteikt vairākus apsvērumus pret.
Neapšaubu, ka likuma grozījumu uzrunāta problēma pastāv – Latvijas skolās ir pedagogi, kas varētu tikt vērtēti kā nelojāli, un šādos gadījumos skolas direktoram, skolas dibinātājam un valstij ir jābūt pielietojamam normatīvajam regulējumam, lai situāciju ietekmētu. Vienlaikus jāapzinās, ka lojalitāte valstij ir vērtībās un attieksmēs sakņota, tādēļ tās esamības vai neesamības konstatēšana nav mehāniski mērāms process. Gluži tāpat kā pareizas vai nepareizas attieksmes un patriotisma līmeņa noteikšana kontrolējošam institūcijām varētu būt ārkārtīgi sarežģīts uzdevums, jo kādā gan atskaites un mērvienību skalā tas būtu veicams.

Uzskaitīšu manuprāt būtiskākos iebildumus pret lojalitātes grozījumu virzību esošajā redakcijā un budžeta procesā.
1. Piedāvātie grozījumi, pat ar nelieliem IZM iesniegtajiem labojumiem 2.lasījumam, praksē nebūs piemērojami, jo daļa no tiem neatbilst Darba likuma noteiktajām normām, kas neparedz mehānismu darba tiesisko attiecību automātisku izbeigšanu darbinieka pārkāpuma gadījumā. Turklāt jau šobrīd pastāv normatīvais regulējums, kas dod tiesības darba devējam izbeigt darba tiesiskās attiecības ar darbinieku, kuru nodarbināšana ir aizliegta ar likumu. Likumprojekts noteiktu apstākļu iestāšanās gadījumā paredz personām profesionālas nodarbošanās liegumu, kas ir uzskatāms par Satversmes 106.pantā noteikto personas pamattiesību – tiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos – ierobežojumu. Likumprojekta anotācija nesatur grozījumu atbilstības samērīguma principam izvērtējumu. Tādēļ likumdevējam papildus būtu nepieciešams objektīvs vērtējums par grozījumu atbilstības Satversmei izvērtējumu.

2. Likuma grozījumiem nav tieša sakara ar nākamā gada budžetu, tādēļ to iekļaušana budžeta likumprojektu paketē ir nepamatota. Arguments par to, ka Izglītības kvalitātes dienestam (IKVD) nepieciešams papildus finansējums šī likuma normu uzraudzībai, neiztur kritiku. Pēc analoģijas starpbudžetu periodā nevarētu tikt grozīts neviens likums, kas pilnveido vai papildina esošo administratīvo sodu sistēmu, jo jauna administratīvā soda veida ieviešana vai soda apmēra maiņa teorētiski radītu papildus pienākumu kontrolējošajai institūcijai.

3. Grozījumi nav izdiskutēti ne sabiedrībā kopumā, ne pedagogu profesionālajās organizācijās. Vēlreiz uzsveru – pieļaujot, ka papildus regulējums IZM pieteiktajai problēmai, iespējams, ir nepieciešams, tomēr tik jutīgus jautājumus, kā piederības sajūta valstij, lojalitāte un patriotisms būtu jāapspriež iespējami plaši. Tieši diskusijas par lojalitāti un patriotismu varētu definēt šajos augstajos jēdzienos ietverto saturu, radīt sabiedrības kopēju izpratni par to. Ar spēku un bez diskusijām “izdzīti” juridiski nekvalitatīvi likuma grozījumi nekāda gadījumā nevairos lojalitātes jūtas pedagogos. Vēl jo vairāk – tas varētu radīt pretēju efektu. Pedagogu arodbiedrības grozījumus esošajā izpildījumā vērtē kā valsts neuzticēšanos pedagogu profesionalitātei, kas mazina uzticēšanos varai. Savukārt sabiedrības neuzticēšanās varai ir viens no būtiskiem valsts drošības apdraudējumiem.

Vērtējot diskusijas par un ap lojalitātes un pareizās attieksmes grozījumiem, iezīmējas izteikta robeža starp dažādu pieeju politikām. Likumprojekta autori pārstāv pārbaudītu politikas skolu, kurā tiek prezumēts, ka varai vienmēr taisnība, tā labāk zina, kā jādara. No plašākām diskusijām par sarežģītiem jautājumiem, jo īpaši kontraversāliem, labāk izvairīties. Šaubīgo vai oponentu viedokļus marķēt kā manipulējamu cilvēku ļaušanos maldiem vai vēl labāk – neapzinātu vai tīšu “darbošanos valsts nedraugu labā”. Šaubas tulkot kā vājumu. Līdz pēdējam neatzīt kļūdas, jo tās tiek tulkotas kā zaudējums. Un pāri visam – neuzticēties. Neuzticēties pedagogiem, sabiedrībai, kolēģiem, oponentiem un baigu beigās arī sev pašiem.

Man šāda pieeja šķiet nepieņemama. Gan profesionāli kā Saeima deputātei, gan cilvēciski kā Latvijai lojālai pilsonei. Daļa kolēģu pamato, ka grozījumus no budžeta paketes nevaram izņemt laukā un strādāt pie tiem trīs lasījumos tādēļ, ka “viņi to tulkos tā, ka piekāpjamies un atzīstam vājumu”. Jājautā – kas ir “VIŅI”? Sabiedrība, pedagogi, Saeimas deputāti?
Gluži pretēji – izvēlētais lojalitātes grozījumu virzības veids ir vājuma apliecība, ko paši sev izrakstām, tā atzīstot, ka neesam spējīgi atklātai sarunai par valstij un sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem.

Labākai un drošākai Latvijai

Vakar Saeimas divu komisiju kopsēdē tika prezentēts pētījums par Latvijas vecāku attieksmi un zināšanām par seksuālo izglītību. Diskusijas izvērsās ārpus pētījuma tēmas un kolēģis Raivis Dzintars pētniecēm uzdeva, manuprāt, korektu jautājumu – ja pastāv dalījums seksuālās izglītošanas pieejās – tā sauktā liberālā un kristīgā, vai iespējama abu pieeju sintēze, tādejādi mazinot pretnostatījumus? Viena no pētījuma autorēm dr.psych. Ieva Stokenberga, LU docente, mirkli padomājusi, atbildēja – liberālā pieeja piedāvā sintēzes iespēju. Par pamatu tiek ņemti pieradījumos balstīti korekti dati, kuru pasniegšanas formu var brīvi izvēlēties. Atslēgas vārdi ir pierādījumos balstīti dati. Korekti metodoloģiski iegūti, salīdzināmi.
Vārds “liberāls” pēdējo gadu laikā Latvijā kļuvis teju par lamuvārdu. Nemēģināšu izskaidrot cēloņus, vien piezīmēšu, ka diktākie liberāļu krustā sitēji liberālās ideoloģijas traktējuma latiņu Latvijā ir pazeminājuši tik ļoti, ka par liberālu tiek uzskatīta naidu nesaturoša runa.
Latvijas karojošie antiliberāļi izpratni par liberālismu nonivelējuši līdz 3 “nāves grēku” tēmām – homoseksuālu cilvēku tiesību aizstāvībai, dzimumu līdztiesībai un tolerancei pret bēgļiem. No otras puses, tie līdzpilsoņi, kas jūtas kaut par sprīdi atšķirīgāki no Latvijas Avīzes vai NRA proponēta diskursa, piem., uzskatot, ka indivīds var izdarīt informētu izvēli par olšūnu donēšanu, sāk justies kā minoritāte vienā ES dalībvalstī, proti, Latvijā.
Bet lai vai kā mēs traktētu ideoloģiskās doktrīnas, ir fakti, par kuriem vērts padomāt. Latvijas kontekstā un plašāk.
Vai ir dzirdēts, ka abortu izvēles aizstāvji ir nogalinājuši savus viedokļu pretiniekus?
Vai ir dzirdēts, ka homoseksuālu cilvēku tiesību aizstāvji fiziski iznīcina savus oponentus?
Vai ir pieredzēts, ka pret imigrantiem tolerantā sabiedrības daļa organizējas agresīvās paramilitārās pašaizsardzības vienībās?
Vai iespēja ziedot olšūnas jebkurai veselai sievietei ierobežo to sieviešu iespējas, kas uzskata, ka viņas tam nav gatavas, tiesības izvēlēties neziedot? Nē, neierobežo. Aizliegums ierobežo sieviešu tiesības, kas iespējams, Zeme atveries!, bet pašas nevēlas dzemdēt. Vai viņas ir sliktākas, vai viņām jāatņem tiesības lemt par savu ķermeni? NĒ, NAV.
Vai viendzimuma attiecību legalizācijas iespējas (NE LAULĪBA!!!) ierobežo īsteni ticīgo heteroseksuālo iespējējas laulāties? Nē, neierobežo. Savukārt aizliegums daļai mūsu līdzcilvēku skaidri pasaka – jūs neesat līdzvērtīgi. Jūsu tiesības mums nerūp.
Vienīgais, kas mūs var iznīcināt, ir mūsu bailes un neuzticēšanās. Pamatā no sevis un sev. No neiepazītā, apspiestā, nedrošā sevis.
Saņemamies? Ir vērts. Labākai un drošākai Latvijai.