All posts by ivinkele

Ķīlnieku krīze augstākajā izglītībā

Saeima rudens sesijā skatīs grozījumus Augstskolu likumā, kas ietver arī manis iesniegtus priekšlikumus. To būtība – atļaut valsts dibinātās augstākās izglītības iestādēs (AII) veidot studiju programmas arī svešvalodās, neparedzot ierobežojumus un uzticoties AII novērtējumam par šādu programmu nepieciešamību. Otrs priekšlikums paredz iespējas pieņemt darbā akadēmisko personālu – pasniedzējus no ārzemēm, kas pieņemti darbā Latvijas AII vēl nepārvalda latviešu valodu, nosakot, ka divu gadu laikā viņam/ai jāiemācās runāt latviski.
Kā jau bija paredzams, daļā publikas šie priekšlikumi uzjundīja diskusijas augstos toņos, piedēvējot nodomus, sākot ar latviešu valodas vājināšanu līdz pat valsts pamatu graušanai.

Priekšlikumi tapa, izvērtējot situāciju Latvijas augstākajā izglītībā un rūpīgi uzklausot valsts dibināto augstskolu pārstāvjus. Secinājumi bija šādi:
1. Par Latvijas topošajiem studentiem, īpaši talantīgajiem un motivētajiem, savstarpēji necīnās Daugavpils universitāte, Ventspils augstskola vai RTU. Talantīgie jaunieši izvēli izdara starp Latviju un studijām ārzemēs.
2. Demogrāfijas tendences – studentu skaits, kas uzsāk studijas pēc vidējās izglītības mācību iestādes absolvēšanas, sarūk.
3. Pieaug ārvalstu studentu skaits. Pagājušajā mācību gadā tas sasniedza 10% no visu studējošo skaita.
4. Augstskolu skaits paliek nemainīgs (izņēmums RPIVA), kas nozīmē, Latvijā ir ierobežota kvalitatīva akadēmiskā personāla pieejamība.

Piedāvātie likuma grozījumi neatrisinās visas Latvijas augstākās izglītības problēmas, bet palīdzēs augstskolām spert soli kvalitātes un globālās konkurētspējas virzienā. Priekšlikumu kaismīgajiem kritiķiem vēlos sacīt, ka priekšlikumi faktiski atspoguļo arī Rektoru padomes un Augstākās Izglītības padomes viedokli. Šīs abas institūcijas nekad nav bijušas un pārskatāmā nākotnē nebūs ne reformatoru bastions, ne karstās putras strēbēji. Gluži pretēji – abas padomes bijušas ļoti rezervētas straujāku izmaiņu atbalstam. Tomēr situācija Latvijas AI ir tik nopietna, ka augstskolas pašas pieprasa un atbalsta pārmaiņas.

Vai tiešām ir pamats aizdomām, ka godātais profesors Jānis Vētra vai LU rektors Indriķis Muižnieks kopā ar pārējiem kolēģiem no AIP un Rektoru padomes plāno atentātu pret valsts valodu? Vai tiešām dažu starptautiski un nu jau arī vietējā mērogā nekonkurētspējīgu akadēmisko darboņu histērijas par savu vietu zem AI saules dēļ saglabāsim status quo, zaudējot mūsu talantīgākos jauniešus? Atteiksimies no iespējas mūsu AI attīstīt kā augstas pievienotās vērtības pakalpojumu, ko varam sekmīgi eksportēt?

Vēlos uzsvērt, ka sagatavotie Augstskolu likuma grozījumi nekādā veidā neapdraud un neapšauba latviešu valodas valsts valodas statusu. Kategoriski noraidu jebkādas spekulācijas šajā virzienā.

Vērojot sacelto jezgu ap likumprojektu, vien jāatzīst, ka ķīlnieku krīze Latvijas AI turpinās. Proti, šaura cilvēku grupa, noliedzot realitāti, mēģina uzstādīt ultimātus, kuru cena Latvijas sabiedrībai ir neviendabīga AI kvalitāte un uz ārzemēm studēt aizbraukušie talantīgie studenti. Jautājums – cik ilgi piekāpsimies šiem akadēmiskajiem teroristiem?

Advertisements

Citāds gads

Dzīvē gadās mierīgāki un citādi gadi. Man šis gadījies pie citādajiem. Ieguvu maģistra grādu veselības vadībā, padziļinot zināšanas savā sirdslietā – veselības aprūpes politikā. Piepildīju jaunības sapni – apmeklēju U2 koncertu Joshua tree. Lai būtu par ko balsot, piedalījos liberāli demokrātiskas partijas Kustība PAR dibināšanā.

Un lielākais notikums –  šī gada 7. septembrī uzsākšu gadu ilgas mācības Arizonas universitātes McCain institūtā. Esmu pagodināta, jo esmu uzrunāta un izraudzīta kā viena no 8 ASV senatora McCain dibinātā institūta stipendiātēm šogad. Pirmā, kas pārstāvēs Latviju. Mana mājvieta turpmāko gadu būs Starptautiskais Republikāņu institūts Vašingtonā. Būs iespēja apgūt labāko praksi par sieviešu un jauniešu iesaisti politikā, darbu ar vēlētajiem, satura definēšanu partiju programmās, politisko ētiku un daudzus citus jautājumus, kas būs ne vien Latvijas politiku kopumā, bet arī Kustības Par izaugsmi noteicoši. Mūsdienu saziņas līdzekļi ļaus aktīvi piedalīties Kustības Par valdes darbā, daloties ar ASV gūtajām zināšanām un pieredzi.

Savu Saeimas darba ciklu noslēgšu nākamnedēļ. Vēlos vēl novadīt pirmo Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdi rudens sesijā, kurā ceru, ka varēsim apstiprināt vēsturisku lēmumu – Latvijas Evaņģēliski Luteriskās baznīcas un Vācu Evaņģēliski Luteriskās baznīcas Latvijā vienošanos par kopīgām īpašumtiesībām uz Svētā Pētera baznīcu. Panāktā vienošanās ir arī komisijas, tostarp mans nopelns, par ko esmu ļoti gandarīta.

Esmu pateicīga visiem, ar kuriem šajā posmā bijis tas gods strādāt kopā, pat ja uzskati bijuši atšķirīgi. Tā ir bijusi vienreizēja pieredze.

Noslēdzas viens dzīves posms. Tieši tā arī izskatās brīvība – kad nevienam, arī sev, nekas vairs nav jāpierāda. Kad ir pieauguši lieliski bērni, ir mīļi draugi, gandarījums par paveikto un visa pasaule vaļā.

 

Iekšējais Checkpoint Charlie

Astoņdesmito gadu beigās manai vācu valodas skolotājai bija iespējas piedalīties  kādā apmaiņas programmā Vācijas demokrātiskajā republikā. Tiem laikiem liela veiksme un notikums pilsētas mērogā. Jāpiebilst, ka mācījos Rēzeknes 5.vidusskolā. Laba skola un arī vācu valodas skolotāja bija laba. Jauka. Pirmajā vācu valodas stundā pēc atgriešanās skolotāja uzrunāja klasi, sacīdama: “Piedodiet, jaunieši, tas, ko biju jums mācījusi, nebija vācu valoda. Man ļoti žēl.” Toreiz domāju, ko jaukā skolotāja Velta pārdzīvoja un kādu cilvēcisku drosmi prasīja atzīt, ka viņa ir kofrontējusi savu profesionālo sniegumu ar realitāti, kas viņai līdz tam vienkārši nebija pieejama.

Dažus gadus vēlāk arī man paveicās. Mums ar mammu bija iespēja aizbraukt ciemos uz Vācijas, gan federatīvo, republiku. Mums bija izsniegtas padomju pilsoņu ceļojuma pases un kaut kādā speciālā iestādē uz vienu personu noteikts rubļu daudzums samainīts uz vācu markām. Uz Berlīni braucām ar vilcienu, kuram uz robežas mainīja riteņus. Tas bija satricinošs piedzīvojums un tad es sapratu savas vācu valodas skolotājas teikto. Tas bija ne tik daudz par neveiklo vācu valodu. Tas bija par nesalīdzināmām pasaulēm, kurā no Padomju Savienības iebraukušais jutās konfrontēts ar propogandas būvēto un savām acīm pieredzēto. Par apjukumu, nedrošību, par apziņu, ka kaut kas būtisks nav bijis pieejams. Par sajūtu, ka neiederies, esi citāds, par bailēm kļūdīties. Par neprasmi dzīvot pasaulē, kurā ir brīvība, kas balstās atbildīgā līdzdalībā.

Šodien esmu Berlīnē. Tas vairs nav nekāds notikums, jo pārvietošanās brīvība kļuvusi par rutīnu. Šoreiz gan brauciens īpašs, jo piepilda jaunības sapni, kas 30 gadus atpakaļ šķita nereāls. U2 The Joshua tree koncerts. Starp citu, neiedomājami iespaidīgs. Un emocionāls, jo par jaunības sapņiem, kurus pirms 30 gadiem necerēju jelkad piepildīt.

Stāvot ielas vidū pie Checkpoint Charlie vēsturiskās robežsargu būdas, pārņem tik skaudra netaisnības sajūta par to, ka manas paaudzes vecākiem un vecvecākiem iespēja brīvi dzīvot savas dzīves bijusi brutāli atņemta. Tieši šeit, Berlīnē, alkām pēc brīvības ir simboliska nozīme. Cilvēki riskējuši ar dzīvībām, gājuši bojā, nokļuvuši cietumos, tikai lai tiktu pāri mūrim, lai tiktu brīvībā. Kur drīkst domāt brīvi, dzīvot brīvi, ceļot brīvi un brīvību godāt.

Fiziskais mūris ir nojaukts, bet tā sargātais homo sovieticus ir vēl dzīvs. Viņš mutē un rada jaunus adeptus. Tas nedrošais, apjukušais cilvēks, kas jūtas, ka visa pasaule viņu apdraud, kas baidās no brīvības, jo nezina kā tajā funkcionēt. Daži no tiem, būdami izmanīgāki, pielāgojušies pārmaiņām un turpina ietekmēt mūsu dzīves. Viņi maskējas aiz rietumnieciskas fasādes. Viņi pasūta dārgas drēbes pie Londonas šuvējiem, novērtē dārgus pulksteņus un auto. Iemācījušies slēpot un apguvuši smalkus kūrortus. Kolekcionē vīnus un dzīvo smalki. Bet saturā nav mainījušies. Viņi ir tie paši padomju darboņi, kas neprata tad un neprot arī tagad novērtēt un cienīt brīvību, kas dota visiem. Viņi tāpat kā toreiz uzskata, ka zagt darbā ir norma, ja reiz esi ticis pie teikšanas. Un tāpat kā toreiz viņi ir pārliecināti, ka sabiedrība klusēs.

Savu vecāku dēļ, kam bija liegta brīva dzīve, un savu bērnu vārdā — lai viņiem nekad tas nav jāpieredz, tos biedrus homo sovieticus būtu beidzot jāatstāj pagātnei.

Vēlreiz par nodokļiem

“Esmu pārliecināts, ka tuvākajos gados (pie sakarīgas un nepopulistiskas valdības kombinācijas) darbaspēka nodokļiem būs lejupejoša virzība. Taču, mazinot darbaspēka nodokļus, tie ir jākompensē, lai vismaz esošajā līmenī varētu nodrošināt valsts funkcijas mūsu iedzīvotājiem. Protams, ka var palikt pie esošās situācijas, bet tad es aicinātu savus kolēģus ministrus nesniegt pieprasījumus pēc papildu finansējuma. Taču diez vai tas notiks, jo vajadzības bieži vien ir arī pamatotas.” Tā 2014. gada maijā intervijā LA sacīja finanšu ministrs Andris Vilks, aicinot laikus sākt diskusiju par darbaspēka nodokļu samazinājuma kompensāciju ar patēriņa nodokļu pieaugumu. A.Vilka godīgais aicinājums nepalika nepamanīts. Tā vietā, lai ķertos klāt nepateicīgajai, bet neizbēgamajai diskusijai, kolēģis dabūja “pa galvu”, jāatzīst vispirmām kārtam jau paša partijā.

Ir 2017. gads un mēs esam precīzi tur, kur paredzēja A.Vilks. Tikai tagad nav neviena ministra, kas nosauc lietas īstajos vārdos. Sabalansēta nodokļu reforma, kas samazina darbaspēka nodokļus, pirmkārt, personām ar zemākiem ienākumiem, ir taisnīgāka un vēl veicina uzņēmējdarbību, nebūs iespējam bez pārdomātas patēriņa nodokļu celšanas. Šķietami vienkāršās patiesības atzīšana vairumam politiķu ir neiespējama, gluži to pašu apsvērumu dēļ, kas liedz to pateikt arī darba devējiem un arodbiedrībām. Mēs labāk dzīvojam kolektīvi uzturētā mītu pasaulē, kurā ceram, ka Latvijā izdosies tas, kas nekur citur nav iespējams – ar nodokļu ieņēmumiem zem 30% no IKP pietiekami finansēta veselība, zinātne, drošība u.c. publiskie pakalpojumi.

Ņemšanās ap veselības valsts obligāto pseido apdrošināšanu, cenšoties nelielu sociālo iemaksu daļu definēt kā ieejas biļeti veselības aprūpes sistēmā, ir spilgts politiskā gļēvuma apliecinājums. Tā vietā būtu jāsaņemas pateikt, daudz loģiskāk būtu par, piem.,  1% paaugstināt PVN likmi un veselības aprūpes pakalpojumus nodrošināt pēc rezidences principa visiem. Tā vietā mēs atgriežamies pie kolēģes Circenes ievazātās idejas par veselības aprūpes pakalpojumu sasaisti ar personas nodokļu nomaksu. Aplamo diskursu par veselības finansējumu ietekmē arī dažu politiķu idejas, kas aizgūtas vien no 2 kaimiņvalstu veselības aprūpes finansējuma sistēmas iepazīšanas un dažu darba komandējumu neizdzēšamiem iespaidiem. M.Hazans 2012. gada publikācijā “Cik Latvijā un kaimiņvalstīs ir nelegāli strādājošo?” analizējot Igaunijas un Lietuvas pieredzi, veselības aprūpi piesaistot nodokļu nomaksai, secina – nav pamata apgalvot, ka tas palīdzējis izskaust nelegālo nodarbinātību abās valstīs. Ikgadējā SSE Rīga veiktajā pētījumā par ēnu ekonomikas apjomu Baltijas valstīs 2016. gadā secināts, ka aplokšņu algu līmenis visās trijās Baltijas valstīs ir vienādi augstā līmenī, proti, 14,4% – 18,1%. tas liecina, ka veselības aprūpes sasaiste ar ienākuma nodokļa vai sociālo iemaksu nomaksu nerisina aplokšņu algu jautājumu.

Jā, protams, darbaspēka nodokļi ir jāmazina. Atļaušos gan apgalvot, ka Latvija beidzot būtu gatava arī progresīva IIN ieviešanai, tādejādi aizstājot neveiklo solidaritātes nodokli.

Un vēl – esmu pārliecināta, ka maksātnespējas reketa nekronētā karaļa Sprūda aizturēšana investoriem raida daudz nopietnākus signālus, ka Latvija top par drošu vietu investīcijām un paredzamai biznesa attīstībai, nekā samocītas un nepārdomātas rīcības nodokļu pārskatīšanā.

Jēzus brīnumu veselības budžetā neatkārtot

Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz ļaužu nāk pie Viņa, Viņš sacīja uz Filipu: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt. Filips Viņam atbildēja: “Par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums.” Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka: “Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?”

Jēzus sacīja: “Lieciet, lai ļaudis apsēstas!” Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās – vīru vien kādi pieci tūkstoši. Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās. (…)

Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi Viņš bija darījis, tie sacīja: “Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē.”

Jāņa evaņģēlijs

Jēzus paveiktais brīnums nāk prātā, vērtējot pēdējās dienās izskanējušo informāciju par premjera vadītās darba grupas centieniem “atrast” papildus finansējumu veselības aprūpei. Diemžēl šoreiz nekāds brīnums nenotiks.

Izskanējušie risinājumi šķiet viens par otru nejēdzīgāki. Veselības darba grupā darbojas visnotaļ cienījami profesionāļi, tādēļ svarīgi saprast – kas liek piedāvāt neīstenojamus un pat bīstamus priekšlikumus.

Jūsu vērtējumam piedāvāšu vienu skaidrojuma versiju. Finanšu ministres piedāvātā un nu jau MK apstiprinātā nodokļu reforma faktiski nozīmē to, ka nākamajos gados no budžeta veselībai papildus naudu neredzēt kā savas ausis. Esam paši sevi (politiķi) ar darba devēju organizāciju lobiju un Latvijas Bankas laipnu atbalstu uzdzinuši tik augstu kokā, ka bez sāpēm no tā nenorāpties. Atļaušos apgalvot, ka iecerētais IIN samazinājums un solidaritātes nodokļa atcelšana lielāku ieguvumu dos turīgākajiem un tas ir dārgs prieks, ko Latvja pašlaik nevar atļauties. Ne finansiāli, ne principu līmenī, jo ieceres nemazina nevienlīdzību. Papildus tas rada neiespējamību vismaz līdz 2020. gadam palielināt budžeta dotāciju veselības aprūpei, jo nodokļu reforma radīs budžeta deficītu.

Tad nu tagad tiek izpildīts neiespējams vingrinājums – centiens noturēt uzņēmēju lobijam apsolīto, vienlaikus saglabājot ilūziju, ka pie reāla nodokļu ieņēmumu attiecībā pret IKP samazinājuma varēs dāsnāk nofinansēt veselības aprūpi.

Ideja par fiksētu ikmēneša maksājumu kā pilnvērtīgu valsts veselības apdrošināšanu neiztur kritiku. Šis risinājums faktiski gulsies uz iedzīvotāju – īpaši trūcīgāko, pleciem, vairojot nevienlīdzību. Turklāt, izskanējis, ka apdrošināšanas mērķis būs finansēt mediķu algas, kas degradē apdrošināšanas principu kā tādu.

Uzņēmēju lobija organizācijas pilnām mutēm aģitē, ka veselības apdrošināšana vajadzīga, bet ne uz viņu rēķina. Atkal izskan viedokļi, ka pieeja veselības aprūpei varētu aizstāt VID neizdarības, proti, apkarot nodokļu (kuru?) nemaksātājus. Pasaules Veselības organizācijas eksperti gan atkārtoti norādījuši par šādas pieejas bīstamajām sekām.

Kādēļ tas viss tik murgaini? Tādēļ, ka nav iekšā skaidri un gaiši pateikt – bez nodokļu palielinājuma atliks vien cerēt uz Jēzus brīnuma atkārtojumu.

Manuprāt, veselības papildus finansēšanai jāvērtē 1% palielinājumu sociālās apdrošināšanas iemaksām, ko solidāri dalītu darba devējs un darba ņēmējs. Un vēl, lēmumu pieņēmējiem un īpaši uzņēmēju lobiju organizācijām, arī Latvijas Bankai palaikam jāpalasa vismaz PVO ekspertu ietiekumus. Pieejamai veselības aprūpei nav jābūt ekstrai, tās ir cilvēktiesības.

Pēc Preses kluba

Vakar piedalījos TV24 raidījumā “Preses klubs”, kas izvērtās par cīņu klubu. Diemžel bez Breda Pita un Edvarda Nortona. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka politiķu pienākumos ietilpst gan saziņa ar medijiem, dalība diskusijās arī vispretējāko viedokļu paudējiem. Esmu šos principus ievērojusi savā darbā. Politiķus drīkst un vajag vērtet un kritizēt skarbi. Bet ir robežas. Robežas atdala viedokļus no personiskiem uzbrukumiem.

Vakar raidījumā dalībnieks vokālais pedagogs Kramiņš robežas starp viedokļu atšķirību un personisku uzbrukumu nespēja ievērot, veicot verbālas un emocionālas vardarbības aktu. Visu cieņu vienmēr nosvērtajam raidījuma vadītajam Aivim Ceriņam, bet viņš nespēja šo vardarbību pārtraukt. Pieņēmu vienīgo iespējamo lēmumu, lai izbeigtu pazemojumus pret sevi un skatītajiem – raidījumu atstāju.

Situācija kā Latvijā ierasts – varmāka palika mājās (studijā).

Kā politiķe biju un būšu gatava visnesaudzīgākajai kritikai par savu veikumu  un ar pateicību to uzklausīšu. Biju un būšu gatava dalībai diskusijās ar visatšķirīgāko viedokļu paudējiem, jo tas ietilpst manos darba pienākumos. Runāju un runāšu ar žurnālistiem. Piedalījos un piedalīšos raidījumos, ja tikšu aicināta.

Neļāvu un neļaušu uzbrukt man kā personai. Neviens cilvēks, arī politiķis vai politiķe, nav spļaujamtrauks, kurā nelīdzsvarotas personas vai provokatori var izgāzt savu žulti.

Paldies par izteikto atbalstu. Ļoti novērtēju.

Augstskola nav rezervāts

Izglītība Latvijā ir mūsu VISS. Kārtīga politiķa tēmu sarakstā tai jābūt uzreiz aiz Satversmes preambulas un 2% no IKP aizsardzībai. Izglītība ir pamats tautsaimniecības izrāvienam, kultūras kopšanai, patriotisma kalve, tikumības skola, integrācijas rīks, nākotne – uzskatījums turpināms teju bezgalīgi. Dzīvē mēdz notikt citādi un gadās, ka pustukša skoliņa pustukšā pagastā drīzāk līdzinās ķīlnieku krīzei, kur pašvaldības darboņi uz pagasta bērnu nākotnes rēķina turpina eksistenci no realitātes atrautā pasaulē.

Vārdu salikums “reformas izglītībā” ir tik novalkāts, ka tikai rūdīti entuziasti vēl spēj nest tās izmaiņu idejas, kas Latvijas visu līmeņu izglītībai nepieciešamas. Mūsu pašu ekspertu, Eiropas Komisijas, Pasaules Bankas un OECD rekomendācijas gadiem ir nemainīgas, bet uzlabojumi nāk lēnām. Ir formulēts, kādām izmaiņām izglītības sistēmā ir jābūt, bet dzirdīgo ausu joprojām nav pietiekami.

Pēdējo dienu notikumi ap Rīgas Juridiskās augstskolas rektora neapstiprināšanu un ziņām, ka tāds pats liktenis sagaida SSE Riga rektoru, uzjundīja diskusijas par prasībām akadēmiskajam un administratīvajam personālam Latvijas augstskolās.* Augstākās izglītības nozares pārstāvji jau vairākus gadus politiķiem nepārprotami norāda, ka prasības ārzemju pasniedzējiem, tostarp valodu striktais regulējums, konkurētspējas un kvalitātes vārdā būtu jāpārskata. Augstskolas ar faktiem apliecina, ka esošais regulējums ierobežo iespējas Latvijas studentiem un studentēm baudīt labāku izglītību. Līdz šim aicinājumi nav sadzirdēti. Paradoksāli, jo Latvijā augstākās izglītības lobijs politikā ir ārkārtīgi spēcīgs un senām tradīcijām, tomēr tieši šajā jautājumā politikai pietuvināto akadēmisko aprindu pārstāvju sirdis neatmaigst gadiem. Argumenti, protams, viscēlākie – valsts valodas sargāšana. Tomēr ir arī ķeceri, kas AI nozares vecajo metālcieto pozīciju skaidro ar ļoti cilvēcisku vēlmi saglabāt savu izcīnīto vietu un nepieļaut konkurenci.

Neattīstīšu sazvērestības teorijas, jo varbūt pie vainas ir vienkāršs izpratnes trūkums, par to, kādai mūsdienu pasaulē būtu jābūt Latvijas dzīvot un attīstīties spējīgai augstākajai izglītībai.

Bet dažas lietas ir skaidras gan. Latvijas augstākā izglītības sistēma noteikti NAV:

  • Krišjāņa Barona uz kartītes ar roku pierakstīta tautasdziesma, kas glabājas Dainu skapī, un nekad vairs nemainīsies
  • Brīvdabas etnogrāfiskais muzejs, kurā reizi gadā sarīko amatnieku gadatirgu
  • Slutišķu etnogrāfiskā vecticībnieku sādža ar 10 iedzīvotājiem
  • Mikrouzņēmums ar 10000 EUR apgrozījumu gadā
  • “Mirkli jel apstājies” brīdis tiem akadēmiskajiem spēkiem, kas citās AI lugās lomas diezin vai dabūtu
  • Valsts valodas inspekcija

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vakar sāka darbu pie visai apjomīgiem grozījumiem Augstskolu likumā, kas ar nozares ekspertu un pārstāvju līdzdalību tapuši pēc komisijas pašas iniciatīvas. Tie cita starpā paredz arī mazināt ierobežojumus ārvalstu akadēmiska personāla piesaistē. Uzsākot darbu pie grozījumiem, komisijas dalībnieki, kas pārstāv visas Saeimā ievēlētās partijas, vienprātīgi atzina, ka likumprojekts, kas veicinātu augstākās izglītības kvalitāti un konkurētspēju, būtu lieliska dāvana Latvijas simtgadei.

Lūkosim, kā mums veiksies.

http://skaties.lv/zinas/latvija/sabiedriba/latviesu-valodas-nezinasanas-del-amatu-var-zaudet-sse-riga-rektors-palzovs/