Category Archives: Uncategorized

Par rindām un izvēles iespējām

ASV esmu divus mēnēšus un noteikti nevaru pretendēt uz vispārināmiem iespaidiem par visu valsti un amerikāņiem kā nāciju. Bet ir daži novērojumi, kas vedina domāt par noteiktām uzvedības tendencēm. Amerikāņiem patīk (nu, ja ne patīk, tad nav iebildumu) stāvēt rindās. Pirms veikalu atvēršanas. Uz muzejiem. Pie Apple veikala, gaidot jauno Iphone. Pie Microsoft veikala, gaidot jauno Xbox. Pie konditorijas pēc keksiņiem. Pie kafejnīcas, lai tiktu uz vakariņām. Stāv rindā nekurnot. Priecīgi sarunājas. Stāv rindās pat naktīs, ar karsta dzēriena termosiem, salokāmiem sēžamajiem un plediem siltumam (novērots NY pirms jaunā xbox). Ar draudzeni, kas šobrīd arī ASV, pārrunājām, ka mums tas šķiet vismaz neracionāli, īpaši runājot par kafejnīcām. Kādēļ lai būtu jāstāv rindā, ja vari izvēlēties citu laiku vai citu vietu?

Iespējams, alerģija pret rindām sakņojas bērnības pieredzē. Man spilgtā atmiņā ainas no bērnu dārza laikiem Rēzeknē 70.gados. Ar brāli, kas 2 gadus jaunāks par mani, apmeklējām latviešu bērnudārzu Nr.14 Ziemeļu rajonā. Mamma strādāja par medmāsu poliklīnikā. Uz 1,5 slodzi, lai vairāk nopelnītu. Pēc darba nāca mūs izņemt no bērnu dārza. Tā tolaik teica – izņemt no bērnu dārza. Atceros ziemas. Vispims nāca pakaļ man. Saģērbšanās – kokvilnas zeķubikses, kas vienmēr bija par lielu, tām virsū sviķelī adītas vilnas bikses. Zeķubikšu pēdas bija garas un par lielu, tās ielocīja vilnas zeķēs, tad uzāva velteņus. Tad vilnas jaka ar koka pogām. Tad gumija ap kaklu, kuras galā piešūti dūraiņi, lai nepazūd. Tad trušu vilnas cepure, ko sasēja zem zoda, un kuras pūkas līda mutē. Tad uzvilka mēteli, kas bija smags un rūtains. Rokas īsti nevarēja dabūt gar sāniem, jo audums bija stīvs un pati satuntulēta. Tad nāca šalle, kuru aizsēja priekšā mutei. Brālim tas pats. Kokvilnas zeķubikses, kam pāri īsi krepmlīna šorti, rūtains flaneļa krekls ar vesti pāri. Velteņi, stīvais mētelis, zila cepure ar bumbuli, ar šalli aizietā mute.

Tad mamma mūs ielika ragavās. Es kā vecākā apakšā. Brāli iestutēja man klēpī. Neko daudz nevarēju pakustēties, biju tādā pusguļus stāvoklī. Mamma vilka ragavas, es pētīju tumšās debesi. Brālis pukstēja un knosījās.

Nākamā pietura bija gastronomijas veikals. Mūs izkrāva no ragavām un piekodināja būt pacietīgiem. Bija jāstāv rindā. Pēc siera, vai gaļas, vai sviesta, vai desas, vai kas nu bija “pievests”. Rinda līkumos locījās pa veikalu. Mamma mums nosēja šalles, atpogāja mēteļus un mēs ar brāli sēdējām uz palodzes šķietami bezgalīgi ilgu laiku. Mēs nebijām vienīgie bēdubrāļi, arī citi bērni bija līdzi saviem vecākiem rindā. Reizēm kaut ko spēlējām, parsti čīkstējām, ka gribam mājās. Bija karsti, garlaicīgi un laiks vilkās ilgi. Cilvēki rindā bija ļoti dusmīgi. Kliedza, grūstījās, ja šķita, ka kāds lien bez rinads vai “pa blatam”. Pārdevējas aiz letes stērķelētiem baltiem kroņiem galvā bija kā pasules valdnieces. No viņām bija atkarīgs, kā rinda virzīsies. “В одни руки больше одной палки не отпускать!”*, kliedza pārdevējas. Lūk, tādēļ mums ar brāli bija jābut līdzi. Vairāk roku. Reizēm gadījās, ka tas, pēc kā stāvēja rindā, beidzās. Vienkārši nepaveicās. Ja nebija rindu, veikali bija tukši. Tukši. Burtiski. Daži zivju konservi, grozāmi stendi ar 2 veida maizi un kastes ar parasti pilošām piramīdveida piena pakām.

Tad vēlak nāca cita veida rindas, jau ar taloniem. Bet bērnības pieredze par nīkšanu Ziemeļu rajona gastronomā padarījušas mani imūnu pret vēlmi iestāties jebkurā rindā, izņemot lidostas. Un novērtēt izvēles iespējas.

*vairāk par vienu vienam cilvēkam nedot

Advertisements

Līderis vai Priekšnieks

Kad septembrī  devos uz ASV, lai papildinātu zināšanas The McCain Institute for International Leadership, draugi apcēla, ka tur man noteikti izskalošot smadzenes un atpakaļ atgriezīšos “kā tāds Mārtiņš Bondars”. Šī gada The McCain Institute stipandiātu grupā esam 8 cilvēki no dažādām pasaules valstīm. Pēc 3 nedēļu ievadkursa ar kolēģiem un pasniedzējiem pārrunājām gūtās zināšanas, iespaidus, sajūtas. Izrādījās, ka arī citiem kolēģiem mājās bijis jāuzklausa līdzīgas bažas par smadzeņu skalošanu. Atklājums, ka dažādās valstīs vārdu savienojums ‘ASV’ un ‘līderības mācība’ raisa līdzīgas asociācijas, radīja sirsnīgu jautrību. Analizējot šo dziļāk, nonācām pie secinājuma, ka sabiedrībās, kas piedzīvojušas komunistu valdīšanu, izpratne par līderiem un līderību ir traumēta. Nereti to saprot un īsteno kā pašmērķīgu izrādīšanos, varas izmantošanu personiskos nolūkos. Kā sinonīmu kvalitātes nesegtām ambīcijām, tukšumam, formas dominancei pār saturu, savtīgumam.

Par līderību ir sarakstīts daudz grāmatu, pastāv dažādas līderības teorijas un skolas. Vieni uzskata, ka par līderi piedzimst, citi – ka par līderi kļūst. Dažādos laikos un kultūrās izpratne par līderiem un līderību ir bijusi un būs atšķirīga. Man pašai tuva ir Heifetz un Linsky pieeja, kas kā izšķirīgu faktoru akcentē sistēmu un līderu adaptācijas spēju. Turpmāk dažas pārdomas, kas balstītas lasītajā un pieredzē.

Līderis un kvalitātes

Var patikt vai nē, bet novērojumi praksē liecina, ka par līderiem – formāliem vai neformāliem, kļūst cilvēki, kuriem kaut nelielās devās vairāk nekā apkārtējiem piemīt noteiktas kvalitātes. Tās var būt gan pozitīvas, gan ne tik ļoti. Ideālā variantā tas ir augsti vērtētu īpašību kopums, kā krietnums, taisnīgums, empātija, cilvēkmīlestība, nesavtīgums, patriotisms u.c. Tad ir kvalitātes, kas raksturo līdera darbaspējas – izturība, prasme deleģēt, laukuma pārredzēšana, spēja uzņemties atbildību un risku. Paradoksālā kārtā virkne īpašību piemīt gan līderiem, ko uzskata par pozitīvajiem, gan negatīvajiem (dalījums nosacīts, labākais vērtētājs tomēr ir laiks). Vienvārdsakot, patīk vai nē, līderis ir uz to brīdi spicākais nazis atvilknē – ideālā variantā savu lielisko kvalitāšu un godaprāta dēļ. Bet mēdz būt arī tādēļ, ka ir lielākais maita. Vai glumākais. Tomēr jebkurā gadījumā šie cilvēki konkrētajos apstākļos ir motivētāki un rīcībspējīgāki par pārējiem, lai ko arī šī motivācija un rīcbspēja nozīmētu.

Piedzimst vai iemācās?

The McCain Institute līderības kurss balstīts torētiskajā ietvarā, ka par līderi kļūst. Atvērtu iespēju koncepts, kas lielu vērību velta līdera nemitīgam pilnveides procesam. Šī pieeja arī nozīmē, ka nekāda Latvijā tik iecienītā status quo dievināšana nesanāk. Ja vienīgais nemainīgais pasaulē ir tas, ka izmaiņas notiek nepārtraukti, tad līderim jābūt spējīgam ne vien sekot līdzi izmaiņām, bet tās arī iniciēt. Gan personiskā, gan organizācijas līmenī. Šī pieeja paģēr nemitīgu mācīšanās procesu. Ne vien akadēmisku, bet arī pieredzē balstītu, kritikas uzklausīšanu, cilvēcisko kvalitāšu kopšanu. Absolūta nepieciešamība ir spēja atzīt kļūdas un atvainoties. Saglabāt ziņkāri, izziņas prieku. Apjaust, ka pieaugot pieredzei, palielinās arī neizzinātā lauks.

Motivācija no motivācijas atšķiras

Motivācija, kas virza līderi, tad arī visu ar laiku saliek pa paluktiņiem. Kas ir galvenais dzinulis? Izšķir ārējos un iekšējos motivatorus. Ārējo motivatoru ass ir ES. Viss par un ap līderi pašu. Vairāk atzinības, vairāk novērtējuma, vairāk naudas, vairāk varas un vairāk personisko panākumu. Var sākt arī tā. Veiksmes gadījumā atskārst, ka tas ir drošākais ceļš uz Raiņa “Kalnā kāpējs”, kad kļūsi vientulīgāks gads no gada un visām citām to pavadošām šausmām. Ja paveiksies, atskārsme, ka “es neesmu ne valsts, ne organizācija” un tai sekojošās izmaiņas motivātoros atnāks ātrāk nekā KNAB izmeklētāji. (KNABam no sirds novēlu atkopšanos).  Nebūs jāķeras stenderēs no domas vien, ka rūpīgi veidotā impērija ļogās un brūk. Visdrīzāk arī ārējo motivāciju vadītam līderim ir pārliecība, ka viņš/-a rīkojas gana cēlu nodomu vārdā. Bet ja dziļi naktī, kad nenāk miegs, jo trauksme tik liela, var pats sev kaut nedaudz atzīt, ka “es viņiem visiem pierādīšu un parādīšu” ir nozīmīgs dzinulis, varbūt labāk lūkoties pēc meditācijas kursa vai 10 sesijām pie psihoterapeita.

Būt līderim ir misija, aicinājums un darbs vienlaikus, kas balstīts vērtībās un stiprināts regulārā ētiskā praksē. Līderības stili laika gaitā mainījušies. Striktas varas vertikāles un komandantstila līderība, ja drīkstu lietot šādu apzīmējumu – vairs nav modē. Kā senators McCain kongresa debatēs par veselības aprūpes likuma izmaiņām norādīja: “We are The President’s equal, not subordinates. We are his equals.” Mūsdienas ir iekļaujoša, dažādību respektējoša, sadarbīga, izmaiņām gatava līderība, kas balstās un tiek arī atalgota ar vērtīgāko, kas vien attiecībās var būt – uzticību un uzticēšanos. Un tad var arī kalnus gāzt.

 

 

 

 

 

 

Ķīlnieku krīze augstākajā izglītībā

Saeima rudens sesijā skatīs grozījumus Augstskolu likumā, kas ietver arī manis iesniegtus priekšlikumus. To būtība – atļaut valsts dibinātās augstākās izglītības iestādēs (AII) veidot studiju programmas arī svešvalodās, neparedzot ierobežojumus un uzticoties AII novērtējumam par šādu programmu nepieciešamību. Otrs priekšlikums paredz iespējas pieņemt darbā akadēmisko personālu – pasniedzējus no ārzemēm, kas pieņemti darbā Latvijas AII vēl nepārvalda latviešu valodu, nosakot, ka divu gadu laikā viņam/ai jāiemācās runāt latviski.
Kā jau bija paredzams, daļā publikas šie priekšlikumi uzjundīja diskusijas augstos toņos, piedēvējot nodomus, sākot ar latviešu valodas vājināšanu līdz pat valsts pamatu graušanai.

Priekšlikumi tapa, izvērtējot situāciju Latvijas augstākajā izglītībā un rūpīgi uzklausot valsts dibināto augstskolu pārstāvjus. Secinājumi bija šādi:
1. Par Latvijas topošajiem studentiem, īpaši talantīgajiem un motivētajiem, savstarpēji necīnās Daugavpils universitāte, Ventspils augstskola vai RTU. Talantīgie jaunieši izvēli izdara starp Latviju un studijām ārzemēs.
2. Demogrāfijas tendences – studentu skaits, kas uzsāk studijas pēc vidējās izglītības mācību iestādes absolvēšanas, sarūk.
3. Pieaug ārvalstu studentu skaits. Pagājušajā mācību gadā tas sasniedza 10% no visu studējošo skaita.
4. Augstskolu skaits paliek nemainīgs (izņēmums RPIVA), kas nozīmē, Latvijā ir ierobežota kvalitatīva akadēmiskā personāla pieejamība.

Piedāvātie likuma grozījumi neatrisinās visas Latvijas augstākās izglītības problēmas, bet palīdzēs augstskolām spert soli kvalitātes un globālās konkurētspējas virzienā. Priekšlikumu kaismīgajiem kritiķiem vēlos sacīt, ka priekšlikumi faktiski atspoguļo arī Rektoru padomes un Augstākās Izglītības padomes viedokli. Šīs abas institūcijas nekad nav bijušas un pārskatāmā nākotnē nebūs ne reformatoru bastions, ne karstās putras strēbēji. Gluži pretēji – abas padomes bijušas ļoti rezervētas straujāku izmaiņu atbalstam. Tomēr situācija Latvijas AI ir tik nopietna, ka augstskolas pašas pieprasa un atbalsta pārmaiņas.

Vai tiešām ir pamats aizdomām, ka godātais profesors Jānis Vētra vai LU rektors Indriķis Muižnieks kopā ar pārējiem kolēģiem no AIP un Rektoru padomes plāno atentātu pret valsts valodu? Vai tiešām dažu starptautiski un nu jau arī vietējā mērogā nekonkurētspējīgu akadēmisko darboņu histērijas par savu vietu zem AI saules dēļ saglabāsim status quo, zaudējot mūsu talantīgākos jauniešus? Atteiksimies no iespējas mūsu AI attīstīt kā augstas pievienotās vērtības pakalpojumu, ko varam sekmīgi eksportēt?

Vēlos uzsvērt, ka sagatavotie Augstskolu likuma grozījumi nekādā veidā neapdraud un neapšauba latviešu valodas valsts valodas statusu. Kategoriski noraidu jebkādas spekulācijas šajā virzienā.

Vērojot sacelto jezgu ap likumprojektu, vien jāatzīst, ka ķīlnieku krīze Latvijas AI turpinās. Proti, šaura cilvēku grupa, noliedzot realitāti, mēģina uzstādīt ultimātus, kuru cena Latvijas sabiedrībai ir neviendabīga AI kvalitāte un uz ārzemēm studēt aizbraukušie talantīgie studenti. Jautājums – cik ilgi piekāpsimies šiem akadēmiskajiem teroristiem?

Citāds gads

Dzīvē gadās mierīgāki un citādi gadi. Man šis gadījies pie citādajiem. Ieguvu maģistra grādu veselības vadībā, padziļinot zināšanas savā sirdslietā – veselības aprūpes politikā. Piepildīju jaunības sapni – apmeklēju U2 koncertu Joshua tree. Lai būtu par ko balsot, piedalījos liberāli demokrātiskas partijas Kustība PAR dibināšanā.

Un lielākais notikums –  šī gada 7. septembrī uzsākšu gadu ilgas mācības Arizonas universitātes McCain institūtā. Esmu pagodināta, jo esmu uzrunāta un izraudzīta kā viena no 8 ASV senatora McCain dibinātā institūta stipendiātēm šogad. Pirmā, kas pārstāvēs Latviju. Mana mājvieta turpmāko gadu būs Starptautiskais Republikāņu institūts Vašingtonā. Būs iespēja apgūt labāko praksi par sieviešu un jauniešu iesaisti politikā, darbu ar vēlētajiem, satura definēšanu partiju programmās, politisko ētiku un daudzus citus jautājumus, kas būs ne vien Latvijas politiku kopumā, bet arī Kustības Par izaugsmi noteicoši. Mūsdienu saziņas līdzekļi ļaus aktīvi piedalīties Kustības Par valdes darbā, daloties ar ASV gūtajām zināšanām un pieredzi.

Savu Saeimas darba ciklu noslēgšu nākamnedēļ. Vēlos vēl novadīt pirmo Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdi rudens sesijā, kurā ceru, ka varēsim apstiprināt vēsturisku lēmumu – Latvijas Evaņģēliski Luteriskās baznīcas un Vācu Evaņģēliski Luteriskās baznīcas Latvijā vienošanos par kopīgām īpašumtiesībām uz Svētā Pētera baznīcu. Panāktā vienošanās ir arī komisijas, tostarp mans nopelns, par ko esmu ļoti gandarīta.

Esmu pateicīga visiem, ar kuriem šajā posmā bijis tas gods strādāt kopā, pat ja uzskati bijuši atšķirīgi. Tā ir bijusi vienreizēja pieredze.

Noslēdzas viens dzīves posms. Tieši tā arī izskatās brīvība – kad nevienam, arī sev, nekas vairs nav jāpierāda. Kad ir pieauguši lieliski bērni, ir mīļi draugi, gandarījums par paveikto un visa pasaule vaļā.

 

Iekšējais Checkpoint Charlie

Astoņdesmito gadu beigās manai vācu valodas skolotājai bija iespējas piedalīties  kādā apmaiņas programmā Vācijas demokrātiskajā republikā. Tiem laikiem liela veiksme un notikums pilsētas mērogā. Jāpiebilst, ka mācījos Rēzeknes 5.vidusskolā. Laba skola un arī vācu valodas skolotāja bija laba. Jauka. Pirmajā vācu valodas stundā pēc atgriešanās skolotāja uzrunāja klasi, sacīdama: “Piedodiet, jaunieši, tas, ko biju jums mācījusi, nebija vācu valoda. Man ļoti žēl.” Toreiz domāju, ko jaukā skolotāja Velta pārdzīvoja un kādu cilvēcisku drosmi prasīja atzīt, ka viņa ir kofrontējusi savu profesionālo sniegumu ar realitāti, kas viņai līdz tam vienkārši nebija pieejama.

Dažus gadus vēlāk arī man paveicās. Mums ar mammu bija iespēja aizbraukt ciemos uz Vācijas, gan federatīvo, republiku. Mums bija izsniegtas padomju pilsoņu ceļojuma pases un kaut kādā speciālā iestādē uz vienu personu noteikts rubļu daudzums samainīts uz vācu markām. Uz Berlīni braucām ar vilcienu, kuram uz robežas mainīja riteņus. Tas bija satricinošs piedzīvojums un tad es sapratu savas vācu valodas skolotājas teikto. Tas bija ne tik daudz par neveiklo vācu valodu. Tas bija par nesalīdzināmām pasaulēm, kurā no Padomju Savienības iebraukušais jutās konfrontēts ar propogandas būvēto un savām acīm pieredzēto. Par apjukumu, nedrošību, par apziņu, ka kaut kas būtisks nav bijis pieejams. Par sajūtu, ka neiederies, esi citāds, par bailēm kļūdīties. Par neprasmi dzīvot pasaulē, kurā ir brīvība, kas balstās atbildīgā līdzdalībā.

Šodien esmu Berlīnē. Tas vairs nav nekāds notikums, jo pārvietošanās brīvība kļuvusi par rutīnu. Šoreiz gan brauciens īpašs, jo piepilda jaunības sapni, kas 30 gadus atpakaļ šķita nereāls. U2 The Joshua tree koncerts. Starp citu, neiedomājami iespaidīgs. Un emocionāls, jo par jaunības sapņiem, kurus pirms 30 gadiem necerēju jelkad piepildīt.

Stāvot ielas vidū pie Checkpoint Charlie vēsturiskās robežsargu būdas, pārņem tik skaudra netaisnības sajūta par to, ka manas paaudzes vecākiem un vecvecākiem iespēja brīvi dzīvot savas dzīves bijusi brutāli atņemta. Tieši šeit, Berlīnē, alkām pēc brīvības ir simboliska nozīme. Cilvēki riskējuši ar dzīvībām, gājuši bojā, nokļuvuši cietumos, tikai lai tiktu pāri mūrim, lai tiktu brīvībā. Kur drīkst domāt brīvi, dzīvot brīvi, ceļot brīvi un brīvību godāt.

Fiziskais mūris ir nojaukts, bet tā sargātais homo sovieticus ir vēl dzīvs. Viņš mutē un rada jaunus adeptus. Tas nedrošais, apjukušais cilvēks, kas jūtas, ka visa pasaule viņu apdraud, kas baidās no brīvības, jo nezina kā tajā funkcionēt. Daži no tiem, būdami izmanīgāki, pielāgojušies pārmaiņām un turpina ietekmēt mūsu dzīves. Viņi maskējas aiz rietumnieciskas fasādes. Viņi pasūta dārgas drēbes pie Londonas šuvējiem, novērtē dārgus pulksteņus un auto. Iemācījušies slēpot un apguvuši smalkus kūrortus. Kolekcionē vīnus un dzīvo smalki. Bet saturā nav mainījušies. Viņi ir tie paši padomju darboņi, kas neprata tad un neprot arī tagad novērtēt un cienīt brīvību, kas dota visiem. Viņi tāpat kā toreiz uzskata, ka zagt darbā ir norma, ja reiz esi ticis pie teikšanas. Un tāpat kā toreiz viņi ir pārliecināti, ka sabiedrība klusēs.

Savu vecāku dēļ, kam bija liegta brīva dzīve, un savu bērnu vārdā — lai viņiem nekad tas nav jāpieredz, tos biedrus homo sovieticus būtu beidzot jāatstāj pagātnei.

Vēlreiz par nodokļiem

“Esmu pārliecināts, ka tuvākajos gados (pie sakarīgas un nepopulistiskas valdības kombinācijas) darbaspēka nodokļiem būs lejupejoša virzība. Taču, mazinot darbaspēka nodokļus, tie ir jākompensē, lai vismaz esošajā līmenī varētu nodrošināt valsts funkcijas mūsu iedzīvotājiem. Protams, ka var palikt pie esošās situācijas, bet tad es aicinātu savus kolēģus ministrus nesniegt pieprasījumus pēc papildu finansējuma. Taču diez vai tas notiks, jo vajadzības bieži vien ir arī pamatotas.” Tā 2014. gada maijā intervijā LA sacīja finanšu ministrs Andris Vilks, aicinot laikus sākt diskusiju par darbaspēka nodokļu samazinājuma kompensāciju ar patēriņa nodokļu pieaugumu. A.Vilka godīgais aicinājums nepalika nepamanīts. Tā vietā, lai ķertos klāt nepateicīgajai, bet neizbēgamajai diskusijai, kolēģis dabūja “pa galvu”, jāatzīst vispirmām kārtam jau paša partijā.

Ir 2017. gads un mēs esam precīzi tur, kur paredzēja A.Vilks. Tikai tagad nav neviena ministra, kas nosauc lietas īstajos vārdos. Sabalansēta nodokļu reforma, kas samazina darbaspēka nodokļus, pirmkārt, personām ar zemākiem ienākumiem, ir taisnīgāka un vēl veicina uzņēmējdarbību, nebūs iespējam bez pārdomātas patēriņa nodokļu celšanas. Šķietami vienkāršās patiesības atzīšana vairumam politiķu ir neiespējama, gluži to pašu apsvērumu dēļ, kas liedz to pateikt arī darba devējiem un arodbiedrībām. Mēs labāk dzīvojam kolektīvi uzturētā mītu pasaulē, kurā ceram, ka Latvijā izdosies tas, kas nekur citur nav iespējams – ar nodokļu ieņēmumiem zem 30% no IKP pietiekami finansēta veselība, zinātne, drošība u.c. publiskie pakalpojumi.

Ņemšanās ap veselības valsts obligāto pseido apdrošināšanu, cenšoties nelielu sociālo iemaksu daļu definēt kā ieejas biļeti veselības aprūpes sistēmā, ir spilgts politiskā gļēvuma apliecinājums. Tā vietā būtu jāsaņemas pateikt, daudz loģiskāk būtu par, piem.,  1% paaugstināt PVN likmi un veselības aprūpes pakalpojumus nodrošināt pēc rezidences principa visiem. Tā vietā mēs atgriežamies pie kolēģes Circenes ievazātās idejas par veselības aprūpes pakalpojumu sasaisti ar personas nodokļu nomaksu. Aplamo diskursu par veselības finansējumu ietekmē arī dažu politiķu idejas, kas aizgūtas vien no 2 kaimiņvalstu veselības aprūpes finansējuma sistēmas iepazīšanas un dažu darba komandējumu neizdzēšamiem iespaidiem. M.Hazans 2012. gada publikācijā “Cik Latvijā un kaimiņvalstīs ir nelegāli strādājošo?” analizējot Igaunijas un Lietuvas pieredzi, veselības aprūpi piesaistot nodokļu nomaksai, secina – nav pamata apgalvot, ka tas palīdzējis izskaust nelegālo nodarbinātību abās valstīs. Ikgadējā SSE Rīga veiktajā pētījumā par ēnu ekonomikas apjomu Baltijas valstīs 2016. gadā secināts, ka aplokšņu algu līmenis visās trijās Baltijas valstīs ir vienādi augstā līmenī, proti, 14,4% – 18,1%. tas liecina, ka veselības aprūpes sasaiste ar ienākuma nodokļa vai sociālo iemaksu nomaksu nerisina aplokšņu algu jautājumu.

Jā, protams, darbaspēka nodokļi ir jāmazina. Atļaušos gan apgalvot, ka Latvija beidzot būtu gatava arī progresīva IIN ieviešanai, tādejādi aizstājot neveiklo solidaritātes nodokli.

Un vēl – esmu pārliecināta, ka maksātnespējas reketa nekronētā karaļa Sprūda aizturēšana investoriem raida daudz nopietnākus signālus, ka Latvija top par drošu vietu investīcijām un paredzamai biznesa attīstībai, nekā samocītas un nepārdomātas rīcības nodokļu pārskatīšanā.

Jēzus brīnumu veselības budžetā neatkārtot

Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz ļaužu nāk pie Viņa, Viņš sacīja uz Filipu: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt. Filips Viņam atbildēja: “Par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums.” Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka: “Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?”

Jēzus sacīja: “Lieciet, lai ļaudis apsēstas!” Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās – vīru vien kādi pieci tūkstoši. Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās. (…)

Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi Viņš bija darījis, tie sacīja: “Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē.”

Jāņa evaņģēlijs

Jēzus paveiktais brīnums nāk prātā, vērtējot pēdējās dienās izskanējušo informāciju par premjera vadītās darba grupas centieniem “atrast” papildus finansējumu veselības aprūpei. Diemžēl šoreiz nekāds brīnums nenotiks.

Izskanējušie risinājumi šķiet viens par otru nejēdzīgāki. Veselības darba grupā darbojas visnotaļ cienījami profesionāļi, tādēļ svarīgi saprast – kas liek piedāvāt neīstenojamus un pat bīstamus priekšlikumus.

Jūsu vērtējumam piedāvāšu vienu skaidrojuma versiju. Finanšu ministres piedāvātā un nu jau MK apstiprinātā nodokļu reforma faktiski nozīmē to, ka nākamajos gados no budžeta veselībai papildus naudu neredzēt kā savas ausis. Esam paši sevi (politiķi) ar darba devēju organizāciju lobiju un Latvijas Bankas laipnu atbalstu uzdzinuši tik augstu kokā, ka bez sāpēm no tā nenorāpties. Atļaušos apgalvot, ka iecerētais IIN samazinājums un solidaritātes nodokļa atcelšana lielāku ieguvumu dos turīgākajiem un tas ir dārgs prieks, ko Latvja pašlaik nevar atļauties. Ne finansiāli, ne principu līmenī, jo ieceres nemazina nevienlīdzību. Papildus tas rada neiespējamību vismaz līdz 2020. gadam palielināt budžeta dotāciju veselības aprūpei, jo nodokļu reforma radīs budžeta deficītu.

Tad nu tagad tiek izpildīts neiespējams vingrinājums – centiens noturēt uzņēmēju lobijam apsolīto, vienlaikus saglabājot ilūziju, ka pie reāla nodokļu ieņēmumu attiecībā pret IKP samazinājuma varēs dāsnāk nofinansēt veselības aprūpi.

Ideja par fiksētu ikmēneša maksājumu kā pilnvērtīgu valsts veselības apdrošināšanu neiztur kritiku. Šis risinājums faktiski gulsies uz iedzīvotāju – īpaši trūcīgāko, pleciem, vairojot nevienlīdzību. Turklāt, izskanējis, ka apdrošināšanas mērķis būs finansēt mediķu algas, kas degradē apdrošināšanas principu kā tādu.

Uzņēmēju lobija organizācijas pilnām mutēm aģitē, ka veselības apdrošināšana vajadzīga, bet ne uz viņu rēķina. Atkal izskan viedokļi, ka pieeja veselības aprūpei varētu aizstāt VID neizdarības, proti, apkarot nodokļu (kuru?) nemaksātājus. Pasaules Veselības organizācijas eksperti gan atkārtoti norādījuši par šādas pieejas bīstamajām sekām.

Kādēļ tas viss tik murgaini? Tādēļ, ka nav iekšā skaidri un gaiši pateikt – bez nodokļu palielinājuma atliks vien cerēt uz Jēzus brīnuma atkārtojumu.

Manuprāt, veselības papildus finansēšanai jāvērtē 1% palielinājumu sociālās apdrošināšanas iemaksām, ko solidāri dalītu darba devējs un darba ņēmējs. Un vēl, lēmumu pieņēmējiem un īpaši uzņēmēju lobiju organizācijām, arī Latvijas Bankai palaikam jāpalasa vismaz PVO ekspertu ietiekumus. Pieejamai veselības aprūpei nav jābūt ekstrai, tās ir cilvēktiesības.

Pēc Preses kluba

Vakar piedalījos TV24 raidījumā “Preses klubs”, kas izvērtās par cīņu klubu. Diemžel bez Breda Pita un Edvarda Nortona. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka politiķu pienākumos ietilpst gan saziņa ar medijiem, dalība diskusijās arī vispretējāko viedokļu paudējiem. Esmu šos principus ievērojusi savā darbā. Politiķus drīkst un vajag vērtet un kritizēt skarbi. Bet ir robežas. Robežas atdala viedokļus no personiskiem uzbrukumiem.

Vakar raidījumā dalībnieks vokālais pedagogs Kramiņš robežas starp viedokļu atšķirību un personisku uzbrukumu nespēja ievērot, veicot verbālas un emocionālas vardarbības aktu. Visu cieņu vienmēr nosvērtajam raidījuma vadītajam Aivim Ceriņam, bet viņš nespēja šo vardarbību pārtraukt. Pieņēmu vienīgo iespējamo lēmumu, lai izbeigtu pazemojumus pret sevi un skatītajiem – raidījumu atstāju.

Situācija kā Latvijā ierasts – varmāka palika mājās (studijā).

Kā politiķe biju un būšu gatava visnesaudzīgākajai kritikai par savu veikumu  un ar pateicību to uzklausīšu. Biju un būšu gatava dalībai diskusijās ar visatšķirīgāko viedokļu paudējiem, jo tas ietilpst manos darba pienākumos. Runāju un runāšu ar žurnālistiem. Piedalījos un piedalīšos raidījumos, ja tikšu aicināta.

Neļāvu un neļaušu uzbrukt man kā personai. Neviens cilvēks, arī politiķis vai politiķe, nav spļaujamtrauks, kurā nelīdzsvarotas personas vai provokatori var izgāzt savu žulti.

Paldies par izteikto atbalstu. Ļoti novērtēju.

Augstskola nav rezervāts

Izglītība Latvijā ir mūsu VISS. Kārtīga politiķa tēmu sarakstā tai jābūt uzreiz aiz Satversmes preambulas un 2% no IKP aizsardzībai. Izglītība ir pamats tautsaimniecības izrāvienam, kultūras kopšanai, patriotisma kalve, tikumības skola, integrācijas rīks, nākotne – uzskatījums turpināms teju bezgalīgi. Dzīvē mēdz notikt citādi un gadās, ka pustukša skoliņa pustukšā pagastā drīzāk līdzinās ķīlnieku krīzei, kur pašvaldības darboņi uz pagasta bērnu nākotnes rēķina turpina eksistenci no realitātes atrautā pasaulē.

Vārdu salikums “reformas izglītībā” ir tik novalkāts, ka tikai rūdīti entuziasti vēl spēj nest tās izmaiņu idejas, kas Latvijas visu līmeņu izglītībai nepieciešamas. Mūsu pašu ekspertu, Eiropas Komisijas, Pasaules Bankas un OECD rekomendācijas gadiem ir nemainīgas, bet uzlabojumi nāk lēnām. Ir formulēts, kādām izmaiņām izglītības sistēmā ir jābūt, bet dzirdīgo ausu joprojām nav pietiekami.

Pēdējo dienu notikumi ap Rīgas Juridiskās augstskolas rektora neapstiprināšanu un ziņām, ka tāds pats liktenis sagaida SSE Riga rektoru, uzjundīja diskusijas par prasībām akadēmiskajam un administratīvajam personālam Latvijas augstskolās.* Augstākās izglītības nozares pārstāvji jau vairākus gadus politiķiem nepārprotami norāda, ka prasības ārzemju pasniedzējiem, tostarp valodu striktais regulējums, konkurētspējas un kvalitātes vārdā būtu jāpārskata. Augstskolas ar faktiem apliecina, ka esošais regulējums ierobežo iespējas Latvijas studentiem un studentēm baudīt labāku izglītību. Līdz šim aicinājumi nav sadzirdēti. Paradoksāli, jo Latvijā augstākās izglītības lobijs politikā ir ārkārtīgi spēcīgs un senām tradīcijām, tomēr tieši šajā jautājumā politikai pietuvināto akadēmisko aprindu pārstāvju sirdis neatmaigst gadiem. Argumenti, protams, viscēlākie – valsts valodas sargāšana. Tomēr ir arī ķeceri, kas AI nozares vecajo metālcieto pozīciju skaidro ar ļoti cilvēcisku vēlmi saglabāt savu izcīnīto vietu un nepieļaut konkurenci.

Neattīstīšu sazvērestības teorijas, jo varbūt pie vainas ir vienkāršs izpratnes trūkums, par to, kādai mūsdienu pasaulē būtu jābūt Latvijas dzīvot un attīstīties spējīgai augstākajai izglītībai.

Bet dažas lietas ir skaidras gan. Latvijas augstākā izglītības sistēma noteikti NAV:

  • Krišjāņa Barona uz kartītes ar roku pierakstīta tautasdziesma, kas glabājas Dainu skapī, un nekad vairs nemainīsies
  • Brīvdabas etnogrāfiskais muzejs, kurā reizi gadā sarīko amatnieku gadatirgu
  • Slutišķu etnogrāfiskā vecticībnieku sādža ar 10 iedzīvotājiem
  • Mikrouzņēmums ar 10000 EUR apgrozījumu gadā
  • “Mirkli jel apstājies” brīdis tiem akadēmiskajiem spēkiem, kas citās AI lugās lomas diezin vai dabūtu
  • Valsts valodas inspekcija

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vakar sāka darbu pie visai apjomīgiem grozījumiem Augstskolu likumā, kas ar nozares ekspertu un pārstāvju līdzdalību tapuši pēc komisijas pašas iniciatīvas. Tie cita starpā paredz arī mazināt ierobežojumus ārvalstu akadēmiska personāla piesaistē. Uzsākot darbu pie grozījumiem, komisijas dalībnieki, kas pārstāv visas Saeimā ievēlētās partijas, vienprātīgi atzina, ka likumprojekts, kas veicinātu augstākās izglītības kvalitāti un konkurētspēju, būtu lieliska dāvana Latvijas simtgadei.

Lūkosim, kā mums veiksies.

http://skaties.lv/zinas/latvija/sabiedriba/latviesu-valodas-nezinasanas-del-amatu-var-zaudet-sse-riga-rektors-palzovs/

Privatizētā lojalitāte

Nākamā gada valsts budžeta tapšanas saspringtajā gaisotnē naudas ieņēmumu un izdevumu tabulām pa vidu ielavījās Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavotie grozījumi Izglītības likumā, kas paredz nekavējošu darba attiecību pārtraukšanu ar skolu direktoriem un pedagogiem, kas būtu nelojāli Latvijai vai mācītu skolēniem nepareizu attieksmi pret sevi, dabu, kultūru vai neaudzinātu valsts patriotus. Papildus darba attiecību pārtraukumam par minētajiem pārkāpumiem paredzēts profesionālās nodarbošanās aizliegums uz 5 gadiem.

Grozījumu autori to nepieciešamību pamato ar pašlaik nepilnīgo normatīvo regulējumu, kas neļaujot pārtraukt darba attiecības ar klaji nelojāliem pedagogiem. Tādu neesot daudz, Izglītības ministrijas rīcība esot pat gatavs saraksts. Arī Drošības policijas priekšnieks apstiprina, ka šādi grozījumi nepieciešami. Tiek skaidrots, ka patiesībā jau grozījumi nesatur neko jaunu, jo likuma prasība pedagogiem būt lojāliem ir spēkā kopš 2015. gada 18. jūnijā. Tieši tad, kad Izglītības likumā tika iestrādāti tā sauktie tikumības grozījumi, kas faktiski pavēra durvis pedagogu profesionālās brīvības ierobežojumiem. Lojalitātes grozījumi vien sakārtojot lietas loģiskā secībā, paredzot sodu par jau likumā ietvertu prasību neievērošanu. Visam pāri izskan solījumi, ka grozījumi ir vērsti uz pārkāpumu prevenci, netiks izmantoti kā politiskās izrēķināšanās instruments ar nepakļāvīgiem un brīvdomīgiem pedagogiem, un noteikti nekādi nav mērķēti uz kādu noteiktu skolu kategoriju.

Tomēr, neraugoties uz likumprojekta autoru centieniem pamatot, kādēļ viņuprāt tik vajadzīgie grozījumi tiek virzīti steigā, bez pienācīgas sabiedriskas apspriešanas un budžeta likumu paketē (kas saīsina un ļoti sarežģī diskusijas un nepilnību uzlabošanas iespējas), atļaušos izteikt vairākus apsvērumus pret.
Neapšaubu, ka likuma grozījumu uzrunāta problēma pastāv – Latvijas skolās ir pedagogi, kas varētu tikt vērtēti kā nelojāli, un šādos gadījumos skolas direktoram, skolas dibinātājam un valstij ir jābūt pielietojamam normatīvajam regulējumam, lai situāciju ietekmētu. Vienlaikus jāapzinās, ka lojalitāte valstij ir vērtībās un attieksmēs sakņota, tādēļ tās esamības vai neesamības konstatēšana nav mehāniski mērāms process. Gluži tāpat kā pareizas vai nepareizas attieksmes un patriotisma līmeņa noteikšana kontrolējošam institūcijām varētu būt ārkārtīgi sarežģīts uzdevums, jo kādā gan atskaites un mērvienību skalā tas būtu veicams.

Uzskaitīšu manuprāt būtiskākos iebildumus pret lojalitātes grozījumu virzību esošajā redakcijā un budžeta procesā.
1. Piedāvātie grozījumi, pat ar nelieliem IZM iesniegtajiem labojumiem 2.lasījumam, praksē nebūs piemērojami, jo daļa no tiem neatbilst Darba likuma noteiktajām normām, kas neparedz mehānismu darba tiesisko attiecību automātisku izbeigšanu darbinieka pārkāpuma gadījumā. Turklāt jau šobrīd pastāv normatīvais regulējums, kas dod tiesības darba devējam izbeigt darba tiesiskās attiecības ar darbinieku, kuru nodarbināšana ir aizliegta ar likumu. Likumprojekts noteiktu apstākļu iestāšanās gadījumā paredz personām profesionālas nodarbošanās liegumu, kas ir uzskatāms par Satversmes 106.pantā noteikto personas pamattiesību – tiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos – ierobežojumu. Likumprojekta anotācija nesatur grozījumu atbilstības samērīguma principam izvērtējumu. Tādēļ likumdevējam papildus būtu nepieciešams objektīvs vērtējums par grozījumu atbilstības Satversmei izvērtējumu.

2. Likuma grozījumiem nav tieša sakara ar nākamā gada budžetu, tādēļ to iekļaušana budžeta likumprojektu paketē ir nepamatota. Arguments par to, ka Izglītības kvalitātes dienestam (IKVD) nepieciešams papildus finansējums šī likuma normu uzraudzībai, neiztur kritiku. Pēc analoģijas starpbudžetu periodā nevarētu tikt grozīts neviens likums, kas pilnveido vai papildina esošo administratīvo sodu sistēmu, jo jauna administratīvā soda veida ieviešana vai soda apmēra maiņa teorētiski radītu papildus pienākumu kontrolējošajai institūcijai.

3. Grozījumi nav izdiskutēti ne sabiedrībā kopumā, ne pedagogu profesionālajās organizācijās. Vēlreiz uzsveru – pieļaujot, ka papildus regulējums IZM pieteiktajai problēmai, iespējams, ir nepieciešams, tomēr tik jutīgus jautājumus, kā piederības sajūta valstij, lojalitāte un patriotisms būtu jāapspriež iespējami plaši. Tieši diskusijas par lojalitāti un patriotismu varētu definēt šajos augstajos jēdzienos ietverto saturu, radīt sabiedrības kopēju izpratni par to. Ar spēku un bez diskusijām “izdzīti” juridiski nekvalitatīvi likuma grozījumi nekāda gadījumā nevairos lojalitātes jūtas pedagogos. Vēl jo vairāk – tas varētu radīt pretēju efektu. Pedagogu arodbiedrības grozījumus esošajā izpildījumā vērtē kā valsts neuzticēšanos pedagogu profesionalitātei, kas mazina uzticēšanos varai. Savukārt sabiedrības neuzticēšanās varai ir viens no būtiskiem valsts drošības apdraudējumiem.

Vērtējot diskusijas par un ap lojalitātes un pareizās attieksmes grozījumiem, iezīmējas izteikta robeža starp dažādu pieeju politikām. Likumprojekta autori pārstāv pārbaudītu politikas skolu, kurā tiek prezumēts, ka varai vienmēr taisnība, tā labāk zina, kā jādara. No plašākām diskusijām par sarežģītiem jautājumiem, jo īpaši kontraversāliem, labāk izvairīties. Šaubīgo vai oponentu viedokļus marķēt kā manipulējamu cilvēku ļaušanos maldiem vai vēl labāk – neapzinātu vai tīšu “darbošanos valsts nedraugu labā”. Šaubas tulkot kā vājumu. Līdz pēdējam neatzīt kļūdas, jo tās tiek tulkotas kā zaudējums. Un pāri visam – neuzticēties. Neuzticēties pedagogiem, sabiedrībai, kolēģiem, oponentiem un baigu beigās arī sev pašiem.

Man šāda pieeja šķiet nepieņemama. Gan profesionāli kā Saeima deputātei, gan cilvēciski kā Latvijai lojālai pilsonei. Daļa kolēģu pamato, ka grozījumus no budžeta paketes nevaram izņemt laukā un strādāt pie tiem trīs lasījumos tādēļ, ka “viņi to tulkos tā, ka piekāpjamies un atzīstam vājumu”. Jājautā – kas ir “VIŅI”? Sabiedrība, pedagogi, Saeimas deputāti?
Gluži pretēji – izvēlētais lojalitātes grozījumu virzības veids ir vājuma apliecība, ko paši sev izrakstām, tā atzīstot, ka neesam spējīgi atklātai sarunai par valstij un sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem.