Astoņdesmito gadu beigās manai vācu valodas skolotājai bija iespējas piedalīties kādā apmaiņas programmā Vācijas demokrātiskajā republikā. Tiem laikiem liela veiksme un notikums pilsētas mērogā. Jāpiebilst, ka mācījos Rēzeknes 5.vidusskolā. Laba skola un arī vācu valodas skolotāja bija laba. Jauka. Pirmajā vācu valodas stundā pēc atgriešanās skolotāja uzrunāja klasi, sacīdama: “Piedodiet, jaunieši, tas, ko biju jums mācījusi, nebija vācu valoda. Man ļoti žēl.” Toreiz domāju, ko jaukā skolotāja Velta pārdzīvoja un kādu cilvēcisku drosmi prasīja atzīt, ka viņa ir kofrontējusi savu profesionālo sniegumu ar realitāti, kas viņai līdz tam vienkārši nebija pieejama.
Dažus gadus vēlāk arī man paveicās. Mums ar mammu bija iespēja aizbraukt ciemos uz Vācijas, gan federatīvo, republiku. Mums bija izsniegtas padomju pilsoņu ceļojuma pases un kaut kādā speciālā iestādē uz vienu personu noteikts rubļu daudzums samainīts uz vācu markām. Uz Berlīni braucām ar vilcienu, kuram uz robežas mainīja riteņus. Tas bija satricinošs piedzīvojums un tad es sapratu savas vācu valodas skolotājas teikto. Tas bija ne tik daudz par neveiklo vācu valodu. Tas bija par nesalīdzināmām pasaulēm, kurā no Padomju Savienības iebraukušais jutās konfrontēts ar propogandas būvēto un savām acīm pieredzēto. Par apjukumu, nedrošību, par apziņu, ka kaut kas būtisks nav bijis pieejams. Par sajūtu, ka neiederies, esi citāds, par bailēm kļūdīties. Par neprasmi dzīvot pasaulē, kurā ir brīvība, kas balstās atbildīgā līdzdalībā.
Šodien esmu Berlīnē. Tas vairs nav nekāds notikums, jo pārvietošanās brīvība kļuvusi par rutīnu. Šoreiz gan brauciens īpašs, jo piepilda jaunības sapni, kas 30 gadus atpakaļ šķita nereāls. U2 The Joshua tree koncerts. Starp citu, neiedomājami iespaidīgs. Un emocionāls, jo par jaunības sapņiem, kurus pirms 30 gadiem necerēju jelkad piepildīt.
Stāvot ielas vidū pie Checkpoint Charlie vēsturiskās robežsargu būdas, pārņem tik skaudra netaisnības sajūta par to, ka manas paaudzes vecākiem un vecvecākiem iespēja brīvi dzīvot savas dzīves bijusi brutāli atņemta. Tieši šeit, Berlīnē, alkām pēc brīvības ir simboliska nozīme. Cilvēki riskējuši ar dzīvībām, gājuši bojā, nokļuvuši cietumos, tikai lai tiktu pāri mūrim, lai tiktu brīvībā. Kur drīkst domāt brīvi, dzīvot brīvi, ceļot brīvi un brīvību godāt.
Fiziskais mūris ir nojaukts, bet tā sargātais homo sovieticus ir vēl dzīvs. Viņš mutē un rada jaunus adeptus. Tas nedrošais, apjukušais cilvēks, kas jūtas, ka visa pasaule viņu apdraud, kas baidās no brīvības, jo nezina kā tajā funkcionēt. Daži no tiem, būdami izmanīgāki, pielāgojušies pārmaiņām un turpina ietekmēt mūsu dzīves. Viņi maskējas aiz rietumnieciskas fasādes. Viņi pasūta dārgas drēbes pie Londonas šuvējiem, novērtē dārgus pulksteņus un auto. Iemācījušies slēpot un apguvuši smalkus kūrortus. Kolekcionē vīnus un dzīvo smalki. Bet saturā nav mainījušies. Viņi ir tie paši padomju darboņi, kas neprata tad un neprot arī tagad novērtēt un cienīt brīvību, kas dota visiem. Viņi tāpat kā toreiz uzskata, ka zagt darbā ir norma, ja reiz esi ticis pie teikšanas. Un tāpat kā toreiz viņi ir pārliecināti, ka sabiedrība klusēs.
Savu vecāku dēļ, kam bija liegta brīva dzīve, un savu bērnu vārdā — lai viņiem nekad tas nav jāpieredz, tos biedrus homo sovieticus būtu beidzot jāatstāj pagātnei.
Ilzes Viņķeles ieraksti 