Rīt vai parīt mums kalendarā ir jaieplāno laiks sarunai par tavu braucienu uz Briseli (Varšavu, Londonu utt.) – ministra biroja vadītāja pirms kārtējā paredzamā komandējuma piesaka sarunu par plānoto komandējumu. Tā bija ierastā kārtībā, kad strādāju par ministri. Gan 2011.-2014. Labklājības ministrijā, gan 2019.-2021. Veselības ministrijā. Atnāca biroja vadītāja, dažas reizes kopā ar par lidojumu un viesnīcu rezervāciju atbildīgo ministrijas kolēģi. Lika priekšā uz papīra izdrukātus variantus lidojumu laikiem un viesnīcām. Iespējamie rezervāciju varianti gluži tādi pat, kā jūs skatāties saviem atvaļinājuma plāniem – datums, laiks, cena. Jā, cena klāt. Reizēm viesnīcas tiek rezervētas pēc pasākuma rīkotāju ieteikuma vai kādiem citiem apsvērumiem, piem., ANO Ģenerālās asamblejas laikā viesnīcu visai Latvijas delegācijai rezervēja Ārlietu ministrijas kolēģi, jo tajā brīdī Ņujorkā cenas ir augšā un viesnīcu pietrūkst.
Bet turpināsim tālāk. Tātad, kolēģe/is jums noliek priekšā šos variantus un jūs izvēlaties. Būtisks arguments ir lidojuma laiki, lai pasākuma sākumu nekavētu un lai prom nebūtu jāskrien pirms darbs padarīts., lai lidojums iespējami maz ietekmē jūsu Latvijā saplānoto darba kārtību. Protams, lidojuma ilgumam arī ir nozīme. Varbūt arī kādi apsvērumi par aviokompāniju. Vai ielidošanas vai transfēra lidostām. Vai vēl kaut ko. Bet es kā gala lēmuma pieņēmēja vienmēr paturēju prātā, ka manas izvēles ir jāsatilpina Ministru kabineta noteikumos “Nr.969 Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi”, kas nosaka maksimāli pieļaujamās summas ar komandējumu saistītajiem tēriņiem. Ne ka zināju no galvas procentus dienasnaudām un limitus izdevumiem pēc amatpersonu pakāpes, bet noteikti zināju, ka ministre nav privāta uzņēmuma īpašniece, darba tēriņu rāmis ir noteikts normatīvi un man ir saistošs.
Bijušie kolēģi apliecinās, ka man ministrēšanu laikā ir bijušas īpašas attiecības ar lietām, kas saistītas ar ministra reprezentāciju statusu. Respektīvi, es tās nesaprotu, man tās nepatīk un centos tās izmatot iespējami maz. Dienesta auto ar šoferi, lidojumi biznesa klasēs, sagaidīšanas lidostās ar speciālu auto – kur un kad vien bija iespējams, neesmu to darījusi. Ikdienā konsekventi pārvietojos ar velo vai sabiedrisko transportu, ne īslaicīgi izrādīšanās dēļ amata sākumā. Komandējumos specifiski lūdzu izvēlēties ekonomiskākos lidojumu un viesnīcu variantus, īpaši, ja tie bija jāmaksā no Labklājības vai Veselības ministrijas budžetiem. Esmu iedzinusi neizpratnē un mērenās šausmās par komandējumu rezervācijām atbildīgās kolēģes, uzstājot, ka uz Briseli lidošu ar Ryanair, jo pārējo aviokompāniju lidojumi tobrīd ministrijas budžetam izmaksātu ievērojami vairāk. Esmu gan vienreiz lidojusi privātā reisā – premjera Valda Dombrovska valsts vizītes delegācijas sastāvā uz Azerbaidžānu. Lidmašīna bija pilna, braucienā devās arī uzņēmēji, kas par šo lidojumu maksāja, Jā, starp citu, runājot par premjeru Valdi Dombrovski, viņa lēmumu par lidojumu izvēlēm principi bija līdzīgi iepriekš aprakstītajiem, to zinu, jo viņa trešās valdības laikā bieži tiku nozīmēta par viņa aizvietotāju tieši premjera darba braucienu laikā.
Ko ar šo vēlos darīt zināmu? Ir ārkārtīgi maza iespēja, ka citu ministru vai premjera komandējumu plānošana tiek darīta citādi bez komandējumā braucēja ziņas un piekrišanas. Ministrs vai premjers ir tas, kas dod gala akceptu i lidojumu, i viesnīcu izvēlei. Ne ministrijas ārlietu nodaļa vai departaments, ne Valsts kanceleja, pat ne ministra birojs. Ja pieredzējis politiķis pie pilnas rīcībspējas apgalvo, ka viņš kaut ko nav zinājis par lidojumu izmaksām, kurus tas ir izmatojis saviem darba braucieniem 36 reizes, būsim jau nu tieši – viņš pavisam brutāli mēģina atbildību no sevis uzgāzt savam birojam un ierēdņiem, kas veikuši lidojumu rezervācijas saskaņā ar viņa paustajam vēlmēm. Un pat ja mēģinām noticēt, ka politiķim ar 22 gadu pieredzi nav ne mazākās nojausmas, ka arī viņa, lai pats sevi uzskata par izcilāko valstsvīru, izdevumi komandējumiem ir noteikti MK noteikumos, tad atliek secināt, ka viņš ir vismaz paviršs savu pienākumu veikšanā. Nerunājot par to, ka lidināšanās privāti nav ne ekoloģiski draudzīga, ne atbilst Ziemeļvalstu politiķu ētikas standartam. Un vēl, kā zināms, likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības. Arī augstu amatpersonu.
Ilzes Viņķeles ieraksti 
Labdien!
Piekrītu katram Jūsu šeit paustajam vārdam. Arī savā ierēdņa-parastā ikdienā vados pēc mērauklas – pensionāra pensija. Lai katru izdevumu pozīciju pēc iespējas saimnieciskāk risinātu, mana mēraukla ir mūsu klusākā un saudzējamākā posma atbalsta apmērs. Vienmēr arī fascinē Jūsu spējas strādāt ar sevi, un arī tas, ka esiet vienmēr ar ierēdņiem komanda. Paldies par to!
Nav šāda bloga iespējas [un arī domāju, ka nevajag, jo pietiek ar profesionālajiem], taču kā ļoti apzinātam savas valsts fanam, kņud mūsu valsts vadošo kļūdas, un … tāpēc šeit labprāt gribētu atstāt šo komentāru. Nav jau bieži, kad vērts tērēt laiku un kaut ko padziļināti domāt līdz, jo… pieļauju, ka viss jau nav tik lineārs [un arī solidaritātes princips kā juristei sēž kaulos]. Taču šeit analizēju, jo tomēr prāts saka, ka tur nav neģēlības. Ir kaut kāds riebīgs mikslis, bet – nav neģēlības. Kas veido šo miksli (vārds no bērnības grāmatas)?
Jūsu pieminētais Valdis Dombrovskis, Jūs,… kopumā mums (ja drīkst salikt paaudzi, kas auga kopā tepat vien) ir imunitāte pret normām. It kā vajadzēja būt riebumam (un brīžam tik ļoti vairāk gribētos arī publiskajās tiesībās brīvību, tomēr… arī labi saprotam, kāpēc tās ir tieši tādas), taču vienlaikus – ir kaut kāds slieksnis iegūts bērnībā (ufffffff… laikam šo daļu bērnībā labāk neatcerēties), kura iztrūkst Krišjānim Kariņam. Kur iespējams – rokas spiediens, uzticēšanās – bija vairāk par normām. Tomēr… šeit iet runa par valsts budžetu… ehhh… un daudz labāk ir mieriņā solidāri cienīt savas valsts budžeta (kas salīdzinoši nelielai nācijai atkal un atkal nemaz jau nav tik liels absolūtās vienībās) normas, un te katrreiz der saglabāt kritiskumu.
Otra lieta… (kas nedaudz izriet no pirmās)… tajās normās ir kaut kāds automātiskums, jo tie balstīti jēgpilnos aprēķinos. Un… ja izglītība ļauj eksakto pusi vairāk (vieglāk) izprast, tad arī kaut kas ir vieglāk. Bieži vien redzu, ka tiem, kas nav bezgala, bezgala mīlējuši matemātiku… ķeras šī elementārā lieta, un tāpēc veidojas papildus ignorance. /”Pitagora gadījums” šķiet to parādīja. Ak, vai./. Taču te arī atgriežos pie savas valsts budžeta, nevis privātā maciņa pieejas.
Nonāku līdz trešai lietai. Viena no manām (pirmā) izglītībām ir saistīta arī ar pietiekami daudz ekoloģijas studiju kursiem, t.sk. spēju novērtēt “lietas”, kurām it kā nav naudiskas vērtības. Kurām ir cita veida vērtība. Piemēram, mežs – tā, protams, nav tikai koksne (ko visvieglāk izrēķināt), tā ir mājvieta daudziem, tas ir gaiss mums pašiem, tā ir rekreācijas telpa (ko pavisam nevar tā viegli novērtēt, vai ne?).
Un arī mūsu valsts galveno pārstāvju darbs, kad viņi spēj – līdzvērtīgi citiem pasaules līderiem – būt kopā un lemt, un diskutēt, un strīdēties un pārstāvēt – bieži vien savā personā vien – daudz lielāku valstu reģionu – ir n e n o v ē r t ē j a m i. Kā to lūdzu pārlikt naudas vērtībā? Kas izmērīs šo bilanci? Tā vienā “setā”, ja ne apgāž, tad sāk līdzsvarot pirmās divas, ja tā drīkst teikt. Iespējams tieši vajadzība ierotēt mūs no potenciālā pelēkā uz spēcīgu un līdzvērtīgu… bija tas nenojaušamais dzinulis Krišjānim Kariņam būt klāt. Ikreiz bija pārliecība, lepnums, pateicība par viņa zināšanām, spēju, spēku, drosmi, vienkāršību šajā visā. Nasiņk spešal tipāži šo bija atņēmuši ilgi, un inteliģenti fluentā (ne tikai valoda) paaudze beidzot uzaugusi, taču [kā zinām] savlaik, ko ļoti gaidījām mājās, neatgriezās viss tik daudz.
Ceturtais punkts – ehhhh…cilvēcīgās bailes no Covid-19? Bet… te galīgi nesekoju lidojumu laikiem un iespējams… kaut ko kārtīgi jaucu.
Noteikti jau ir vēl un vēl punkti, kurus bez mums vērtēs tagad daudz vairāk un precīzāk. Nebūšu te tas, kas spētu savilkt kādu kopsavilkumu, jo “pēc kara” ir tik daudz padomdevēju un pareizāk darītāju, ka …brrrr. Krišjānis Kariņš ir izdarījis ļoti daudz, un viņa diplomātijas spējas daudzos periodos bija, bija ļoti nepieciešamas, un vietā, un laikā. Ticu, ka gan jau iedomātā patina šobrīd ir padilusi plāna jo plāna. Ļoti ceru, ka arī šeit viss beigsies labi. Jo šis darbs prasa daudz, lai cilvēks nedeformētos. Reti, kurš to spēj.
Ar cieņu,
Dace
Dace,
paldies par pārdomām un argumentiem.
Lai man pašai ir ļoti konkrēta alerģija pret ar amatu saistītām ekstrām, labi apzinos, ka tas nedrīkst būt par absolūtu mēru. Ir situācijas, kad privàts lidojums ir pamatots un nepieciešams.
Mani personiski aizskar kas cits. Kariņa kaulos iebūvēta rūpe primāri par sevi. Un ne tā, kā māca pašpalīdzības grāmatās – mīli sevi, tad varēsi kalnus gāzt. Tur ir mīli sevi,iegāžot citus. Liekulîba ir tas, kam nav jābūt, ja uzdodies par valstvīru.
Bailes no C19 nerisini uz nodokļu maksātāju rēķina, ej paša apmaksātà terapijā, ja citādi netiec galā. Un, lūdzu, nemēģini iestāstīt, ka biznesa klasē, ja nu akurāt tik ļoti vajag (te saprotu, ka garo kāju īpašniekiem varētu būt ērtāk), lidot pēkšnņi ir tik neiespējami.
Vienvārdsakot, es ceru, ka vēl mūsu dzīves laikā tiksim vietà, kurā neglorificēsim angļu valodu bez akcenta un spēju plati smaidīt kamerà (video domāts) pār īstumu un reālu rīcību, atbildības uzņemšanos un apjausmu par kontekstu, kurā dzīvo ne vien sev līdzīgie turīgie, bet arī pārējie Latvijas iedzīvotàji.
Par to, kas patiesībā slēpjas aiz labradorveidīgās šķietami vienmēr atvērtàs fasādes izstāstīšu, kad pienāks īstais laiks. Nebūs iepriecinoši.